< Previous20 BILANCES JURIDISKIE PADOMI IEPIRKUMI Pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošana Pārsūdzot tiesā Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) lē- mumu, pieteicēja var lūgt tiesai piemērot pagaidu aizsardzības līdzekli, taču tas ir iespējams, kamēr IUB lēmums nav iz- pildīts un nav zaudējis spēku. Tiesu prakse attiecībā uz to, vai un kad pārsūdzētais biroja lē- mums ir zaudējis spēku, ir laika gaitā attīstījusies un mainījusies. Attiecīgais jautājums izskatīts arī Senāta 2023. gada 21. decembra lēmumā lietā SKA–1033/2023. Pieteicēja konkursā tika at- zīta par uzvarētāju, savukārt iz- skatot ieinteresētā piegādātāja apstrīdēšanas iesniegumu, IUB atzina iesniegto iesniegumu par pamatotu (lēmumā secinot, ka pieteicējas kvalifi kācija neatbilst konkursa nolikumā prasītajai), atcēla pasūtītāja pieņemto lēmu- mu par konkursa rezultātiem un uzdeva atkārtoti izvērtēt konkur- sā iesniegtos piedāvājumus. Pēc atkārtotas piedāvājumu izvērtē- šanas pasūtītājs piešķīra līguma slēgšanas tiesības citam preten- dentam un noraidīja pieteicējas piedāvājumu. Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par IUB lēmuma atcelšanu un lūdza piemērot lie- tā pagaidu aizsardzības līdzekli. Administratīvā rajona tiesa se- cināja, ka pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošana šajā lietā nav iespējama, jo pārsūdzētais IUB lēmums, ar kuru pasūtītājai uzdots atkārtoti izvērtēt piedā- vājumus, ir zaudējis spēku līdz ar tā izpildi, proti, pasūtītājs ir atkārtoti izvērtējis piedāvājumus saskaņā ar IUB norādēm. Senāts nepiekrita rajona tiesas lēmumam un to atcēla. Senāts norādīja, ka biroja lē- mums, ar kuru pasūtītājam aiz- liegts slēgt līgumu ar iepirkumā noteikto uzvarētāju un uzdots atkārtoti novērtēt iesniegtos piedāvājumus, pēc būtības noteic iepirkuma procedūras atsākšanu (ar piedāvājumu atkārtotu izvēr- tēšanu) un turpināšanu. Senāta ieskatā iepirkuma procedūra, arī tāda, kas turpināta pēc šāda biro- ja lēmuma, tiek pabeigta ar līgu- ma noslēgšanu, līdz ar to sagai- dāms, ka veiksmīgas iepirkuma norises rezultātā iepirkuma pro- cedūra noslēgtos ar iepirkuma lī- Šis raksts ir turpinājums žurnāla 2024. gada jūnija, jūlija un augusta numuros publicētajam apskatam par 2023. un 2024. gadā pieņemtajiem Senāta nolēmumiem publisko iepirkumu lietās. Ilustr ācija: © SFIO CRA CHO – st ock.adobe .c om Aktuālā tiesu prakse PU B LIS KO I E PI R K U M U LI E TĀ S21 NR. 9 (135), 2024. GADA SEPTEMBRIS IEPIRKUM I guma noslēgšanu, attiecīgi IUB lēmums nav galīgi izpildīts pirms konkrētās iepirkuma procedūras noslēgšanās ar pasūtītāja lēmu- ma izpildi (līguma noslēgšanu). Kā norāda Senāts, nevar piekrist, ka lietā pārsūdzētais lēmums ir izpildīts un tādēļ būtu zaudējis spēku, jo strīdus iepirkumā lī- gums vēl nav ticis noslēgts. Līdz ar to, kamēr nav no- slēgts iepirkuma līgums, pa- gaidu aizsardzības līdzekļa piemērošana ir iespējama, un secīgi būtu noskaidrojams, kāds ir piemērotākais pagaidu aizsardzības līdzeklis. Konkrētajā lietā pasūtītājs pēc IUB lēmuma jau bija pārvērtējis piedāvājumus un pieņēmis jaunu lēmumu par cita pretendenta atzīšanu par uzvarētāju. Kā norāda Senāts, šādos apstākļos biroja lēmuma darbības apturēšana pati par sevi nesasniegtu pagaidu aizsardzības mērķi – nodrošināt, ka pirms tiesvedības noslēgšanās netiktu pabeigta iepirkuma procedūra, jo līguma noslēgšana pamatā iz- riet no vēlāk pieņemtā pasūtītāja lēmuma. Turklāt, kā Senāts vērš uzmanību, uz pārsūdzētā biro- ja lēmuma būtisko ietekmi uz iepirkumu kopumā norāda arī apstāklis, ka pieteicējas tiesiskās intereses uz taisnīgu iepirkuma norisi nevar tikt nodrošinātas ar atsevišķu vēlāk pieņemtā pasū- tītāja lēmuma pārsūdzēšanu, jo birojam ir tiesības atstāt bez iz- skatīšanas atkārtoti iesniegtu sū- dzību uz tāda paša pamata un par to pašu priekšmetu. Senāts atzīst, ka šādos apstākļos par efektīvu pagaidu aizsardzības līdzekli lietā atzīstams tāds pagaidu noregulē- jums, kas aptur tālāku no lēmuma izrietošu iepirkuma norisi un no- teic konkrētus aizliegumus (līgu- ma noslēgšanu) tiesvedības laikā. Saistītu uzņēmumu piedāvājumi iepirkumā Senāta 2023. gada 22. de- cembra spriedumā lietā SKA– 247/2023 ir skatīts jautājums, vai publiskajos iepirkumos var piedalīties saistītie uzņēmumi un kādai ir jābūt tālākai pasūtītāja rīcībai šādā gadījumā. Jāatzīmē, ka konkrētie lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi ir vērtēti atbilstoši Publisko iepir- kumu likuma redakcijai, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. de- cembrim, kad Publisko iepir- kumu likumā nebija paredzēts pretendenta izslēgšanas iemesls saistībā ar konkurenci kropļojo- šu pretendentu vienošanos pie- dāvājuma sagatavošanā, tai skaitā saskaņotu piedāvājumu iesnieg- šanu. Attiecīgi Administratīvā rajona tiesa savā spriedumā atzi- na, ka pieteicējas apsvērumi par to, ka pretendenta piedāvājums nav izstrādāts neatkarīgi, jebku- rā gadījumā nevarēja būt pamats, lai pasūtītājs izslēgtu no dalības konkursā pretendentus, kas ir saistīti uzņēmumi un tādēļ to piedāvājumi nav izstrādāti neat- karīgi. Tomēr, kā norāda Senāts, šajā lietā primārais izšķiramais tiesību jautājums ir: vai saskaņā ar vispārējiem publisko iepirku- mu principiem ir pamats no kon- kursa izslēgt tādu piedāvājumu, kas atbilstoši pārliecinošām norā- dēm nav izstrādāts neatkarīgi, pat ja tiesiskajā regulējumā ietvertajā pretendentu izslēgšanas iemeslu katalogā šāds izslēgšanas pamats nav tieši paredzēts. Senāts uz- sver, ka ir pamats pārbaudīt, vai vienlīdzīgas attieksmes princips un ar to saistītais godīgas kon- kurences nodrošināšanas mērķis prasa izslēgt no iepirkuma kon- kursa tādu piedāvājumu, kas sa- gatavots konkurenci kropļojošas vienošanās rezultātā, neatkarīgi no tā, vai valsts tiesiskajā regu- lējumā ietvertajā pretendentu izslēgšanas iemeslu uzskaitījumā šāds gadījums ir tieši paredzēts. Kā norāda spriedumā Senāts, Eiropas Savienības Tiesa ir kon- sekventi uzsvērusi: tas vien, ka direktīvā paredzētais izslēgšanas iemeslu uzskaitījums ir izsmeļošs, neizslēdz iespēju dalībvalstīm pa- turēt spēkā vai pieņemt materi- ālo tiesību normas, kuru mērķis ir publisko iepirkumu jomā nodrošināt vienlīdzīgas at- tieksmes principa ievēroša- nu, tādējādi Eiropas Savienības Tiesa ir akcentējusi tādu izslēg- šanas pamatu pieļaujamību, kas vērsti uz vienlīdzīgas attieksmes principa iedzīvināšanu. Turklāt, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas praksi, Senāts norāda, ka līgumslēdzējas iestādes nevar akceptēt tādu piedāvājumu, kas nav izstrādāts neatkarīgi, pat ja normatīvajos aktos un iepirkuma dokumentācijā nav tieši norādīts attiecīgs pretendenta piedāvāju- ma izslēgšanas pamats. Proti, kā tas izriet no Eiropas Savienības EV IJ A MUGI NA Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja vietniece, Juridiskā departamenta direktore Fo to: Aiv ar s Siliņš Līgumslēdzējas iestādes nevar akceptēt tādu piedāvājumu, kas nav izstrādāts neatkarīgi, pat ja normatīvajos aktos un iepirkuma dokumentācijā nav tieši norādīts attiecīgs pretendenta piedāvājuma izslēgšanas pamats.22 BILANCES JURIDISKIE PADOMI IEPIRKUM I Tiesas atziņām, vienlīdzīgas at- tieksmes princips būs pārkāpts, ja tiks pieņemts, ka saistītie preten- denti var iesniegt koordinētus vai saskaņotus piedāvājumus, proti, tādus, kas nav nedz patstāvīgi, nedz neatkarīgi un ar ko šiem pretendentiem tādējādi būs ra- dītas nepamatotas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem preten- dentiem, un līgumslēdzējas ies- tādes secinājums, ka saiknes starp pretendentiem ir ietekmējušas viņu vienā un tajā pašā procedū- rā iesniegto piedāvājumu saturu, ir principā pietiekams, lai līgum- slēdzēja iestāde šos piedāvājumus nevarētu ņemt vērā, jo saistītiem pretendentiem piedāvājumi ir jāiesniedz pilnībā patstāvīgi un neatkarīgi. Tādējādi arī Senāts spriedu- mā atzina, ka tas, ka valsts nor- matīvajā aktā nav paredzēts šāds pretendenta izslēgšanas iemesls, neatceļ pasūtītāja pienākumu pārbaudīt tā rīcībā nonākušo informāciju un izvērtēt, vai ir pamats uzskatīt, ka iesniegtie piedāvājumi nav sagatavoti ne- atkarīgi, savukārt tas, ka pub- liskā iepirkuma procedūrā nav pieļaujams akceptēt tādus sais- tīto personu piedāvājumus, kas nav sagatavoti neatkarīgi, izriet tieši no vienlīdzīgas attieksmes principa. Turklāt Senāts arī no- rādīja, ka tam, vai šāda prasība par neatkarīgi sagatavotiem pie- dāvājumiem ir vai nav iekļauta iepirkuma nolikumā, nav tiesis- kas nozīmes. Balstīšanās uz finanšu apgrozījuma prasību Vieni no biežākajiem strī- diem rodas saistībā ar piegādātāju balstīšanos uz citu (trešo) perso- nu spējām iepirkuma procedūras dokumentos noteikto kvalifi kāci- jas prasību apliecināšanai. Un šie ir arī vieni no sarežģītāk izvērtē- jamiem jautājumiem iepirkuma procedūras ietvaros. Šajā rakstā apskatīti divi Senāta nolēmumi tieši saistībā ar pretendenta bal- stīšanos uz citas personas fi nanšu resursiem, proti, prasīto minimā- lo fi nanšu apgrozījumu. Strīdā, kas vērtēts Senāta 2024. gada 30. janvāra spriedu- mā lietā SKA–24/2024, pasūtī- tājs iepirkuma nolikumā attiecībā uz pretendenta saimniecisko un fi nansiālo stāvokli paredzēja, ka pretendenta vidējam gada fi- nanšu apgrozījumam iepriekšējo trīs noslēgto fi nanšu gadu laikā ir jābūt vismaz 150 000 eiro. Pieteicēja pati šai prasībai neat- bilda un piedāvājumā norādīja, ka balstās uz citas personas fi nanšu resursiem, piedāvājumā iesniedza vienošanos par sadarbību starp pieteicēju un trešo personu, kā arī norādīja šīs trešās personas fi nanšu apgrozījumu. Pasūtītājs pieteicējas piedāvājumu noraidī- ja, jo uzskatīja, ka pieteicējas pie- dāvājumā iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai atzītu, ka pie- teicēja ir atbilstoši balstījusies uz trešās personas fi nanšu resursiem. Publisko iepirkumu likuma 45. panta astotā daļa paredz, ka piegādātājs var balstīties uz citu personu saimnieciska- jām un fi nansiālajām iespē- jām, ja tas ir nepieciešams kon- krētā līguma izpildei, neatkarīgi no savstarpējo attiecību tiesiskā rakstura, un šādā gadījumā pie- gādātājs pierāda pasūtītājam, ka viņa rīcībā būs nepieciešamie resursi, iesniedzot, piemēram, šo personu apliecinājumu vai vie- nošanos par sadarbību konkrētā līguma izpildē. Senāts secina, ka gan prasība, lai pretendentam būtu noteikts gada fi nanšu ap- grozījums, gan prasība, lai bals- tīšanās uz citas personas iespējām gadījumā pretendents pierādītu, ka tā rīcībā būs personas, uz ku- ras resursiem tas balstās, resursi, ir vērsta uz to, lai nodrošinātu pa- sūtītājam drošību par līguma pie- nācīgu izpildi. Kā norāda Senāts, tā kā vidējais gada fi nanšu apgro- zījums pats par sevi nav kaut kas tāds, ko viens komersants varētu nodot citam, balstīšanās uz citas personas spējām fi nanšu apgro- zījuma prasības izpildē var iz- pausties tādējādi, ka pretendents balstās uz norādītās personas fi nansiālajām iespējām (fi nanšu resursiem), un tas nozīmē, ka gadījumā, ja pretendents prasī- bas par noteiktu gada fi nanšu ap- grozījumu izpildei vēlas balstīties uz citas personas iespējām, tam jābūt faktiski pieejamiem šīs citas personas finanšu resursiem, kurus izmantot līguma izpildei. Vienlaikus Senāts arī uzsver, ka pretenden- tam ir izvēles brīvība, ar kādiem līdzekļiem šo apstākli pierādīt (piemēram, pasūtītājs vispārīgi nevar pieprasīt, lai pretendents šā apstākļa pierādīšanai ar personu, uz kuras resursiem tas balstās, dibina konkrēta veida tiesiskās attiecības), tāpēc pretendentam pašam jāraugās, lai tā sagādātie pierādījumi būtu pietiekami. Būtiski ir arī norādīt, ka at- bilstošie pierādījumi ir iesnie- dzami jau piedāvājumā. Senāts vērš uzmanību, ka, neiesniedzot pasūtītājai papildu pierādījumus, pieteicēja pati uzņēmās risku, ka pasūtītāja no iesniegtajiem pie- rādījumiem nevarēs gūt pietieka- mu pārliecību par fi nanšu resur- su pieejamību. Kā atzīst Senāts, piedāvājumā iesniegtā vienoša- nās tikai vispārīgi paredz, ka pu- ses ir vienojušās par sadarbību, nododot nepieciešamos fi nanšu resursus, ja pieteicēja uzvarēs strīdus iepirkumā, bet nenoteic, kādu tieši naudas summu trešā persona nepieciešamības gadīju- mā ir gatava pieteicējai pārskaitīt un kādā kārtībā tas notiktu (pie- mēram, kādā termiņā), savukārt citi pierādījumi, no kuriem būtu iespējams pārliecināties par to, ka nepieciešamības gadījumā trešā persona nodrošinās pietei- cēju ar fi nanšu resursiem noteik- tā apjomā un pietiekami ātri, nav iesniegti. Savukārt Senāta 2024. gada 7. marta lēmumā lietā SKA– 478/2024 ir skatīts jautājums par solidārās atbildības pierādīšanu, proti, atbilstoši Publisko iepir- kumu likuma 45. panta astotās daļas regulējumam pasūtītājs papildus var prasīt, lai piegādā- tājs un persona, uz kuras saim- nieciskajām un finansiālajām iespējām tas balstās, ir solidāri atbildīgi par iepirkuma līguma izpildi. Izskatāmajā gadījumā pasūtītājs bija nolikumā notei- cis, lai piegādātājs un persona, uz kuras saimnieciskajām un fi -23 NR. 9 (135), 2024. GADA SEPTEMBRIS IEPIRKUM I nansiālajām iespējām tas balstās, ir solidāri atbildīgi par iepirku- ma līguma izpildi. Savukārt lie- tā izskatāmais strīds ir, vai šāda balstīšanās – un tieši uzņemoties solidāru atbildību – tika pienā- cīgi pierādīta ar piedāvājumam pievienoto vienošanos par sadar- bību starp pieteicēju un tās pie- saistīto apakšuzņēmēju. Turklāt jānorāda, ka šajā lēmumā paustās Senāta atziņas ir būtiskas arī tā- dēļ, ka faktiski praksē līdzšinējais skatījums par solidārās atbildības pierādīšanu bija atšķirīgs. Senāts lēmumā uzsver, ka atbilstoši pastāvošajai tiesas praksei un atziņām abstrakts apliecinājums par balstīšanos uz citas personas saimnieciskā un fi nansiālā stāvokļa raksturlielu- miem, bez kādām norādēm uz to, kādā veidā šis stāvoklis varētu būt sasaistīts ar līguma izpildi, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par apliecinājumu par fi nansiālo vai saimniecisko spēju pieejamību pretendentam vai par resursu no- došanu. Savukārt šajā lietā pasūtī- tājs ir pieprasījis solidāro atbildī- bu, ja piegādātājs balstās uz citas personas saimnieciskajām un fi - nansiālajām iespējām, tādējādi, kā norāda Senāts, gadījumā, ja tāda atbildības uzņemšanās apstipri- nātos ar pierādījumiem, tas pats par sevi būtu pamats pasūtītājam uzskatīt, ka šīs personas resursi kalpos līguma izpildei tiešā vei- dā, jo šī persona vienlīdz atbildēs par saistību izpildi, līdz ar to, ja tāda solidāras atbildības uzņem- šanās tiek pierādīta, jau ar to vien zūd pamats domāt, ka pastāv tikai deklaratīvs apliecinājums par bal- stīšanos uz citas personas spējām. Līdz ar to Senāta ieskatā iz- vērtējamais jautājums lietā ir, vai pieteicēja bija iesniegusi pierādī- jumus, kas apliecinātu, ka patie- šām pastāvēs solidāra atbildība par līguma izpildi. Kā norāda Senāts, konkursa apstākļos, kad nav zināms, vai piedāvājums vis- pār tiks izvēlēts konkursā, nevar tikt nodibinātas nekādas civil- tiesiskās attiecības starp preten- dentu un tā sadarbības partneri, no vienas puses, un pasūtītāju, no otras puses, tāpat nav saprā- tīgi un samērīgi sagaidīt, ka arī pretendents uzņemsies tādas saistības ar sadarbības partneri vai citām personām, ko puses būs spiestas pildīt neatkarīgi no tā, vai piedāvājums uzvarēs konkur- sā. Senāta ieskatā tas nozīmē, ka lielu nozīmi ieņem savstar- pēji apsolījumi uzņemties konkrētas saistības nākotnē, apliecinājumi par sadarbību, sa- darbības līgumi ar nosacījumiem u.tml. instrumenti, kas ļauj pie- lāgoties situācijai atkarībā no tā, vai tiks noslēgts līgums ar pasū- tītāju. Vienlaikus Senāts arī uz- sver, ka no iepirkumu procedūrā pieļautajām dažādajām iespējām personu sadarbībai un līguma iz- pildes organizēšanai izriet, ka ir ne tikai iespējama, bet noteiktos gadījumos būs pat noteikti ne- pieciešama sākotnēji sagatavotā līguma projekta pielāgošana at- karībā no uzvarējušā pretendenta nodibinātās sadarbības specifi - kas. Tas nozīmē, ka, piemēram, slēdzot iepirkuma līgumu ar šādu pretendentu, kurš balstījies uz savu apakšuzņēmēju, kurš savukārt ir arī solidāri atbildīgs par līguma izpildi, pasūtītājam ir jāpielāgo līguma noteikumi tā, lai konkrēto līgumu paraksta ne tikai pretendents, bet arī apak- šuzņēmējs kā solidāri atbildīgā puse, precizējot arī šīs solidārās atbildības tiesiskos aspektus. Senāts arī šajā lēmumā ir no- rādījis, ka, ja pretendents balstās uz citas personas saimniecis- ko un finansiālo stāvokli tieši finanšu apgrozījuma aspektā, atbilstošu resursu nodošanu tas var pierādīt, arī apliecinot citas personas iesaistīšanos līguma izpildē, ne tik vien finansiālās drošības garantēšanā. Analizējot konkursā iesniegto pieteicējas vienošanos ar trešo personu (pie- teicējas apakšuzņēmēju), Senāts secina, ka apakšuzņēmējs tiešā tekstā apņemas uzņemties soli- dāru atbildību par līguma izpildi, vienošanās satur arī apņemšanos padarīt pieejamus līguma izpil- dei pieejamos resursus un veikt noteiktus darbus. No minētajām Senāta atzi- ņām lēmumā ir secināms, ka šajā gadījumā pretendentam bija jā- pierāda gan fi nanšu resursu iesaiste līguma izpildē, gan solidārās atbildības uzņem- šanās. Kā Senāts uzsver, soli- dārās atbildības uzņemšanās nā- kotnē ir norādīta vienošanās tiešā tekstā un pirms līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas trešā persona nemaz nevar uzņemties jebkādas saistības pret pasūtītāju, bet tikai apliecināt, ka tās uzņemsies, kā arī vienoties savstarpēji tikai ar savu sadarbības partneri. Senāta ieskatā vienošanās uzrāda ne tikai apņemšanos juridiski saistīties kā solidāri līdzatbildīgai personai, bet arī konkrētu saimniecisko re- sursu nodošanu konkrēta līguma izpildei. Turklāt Senāts arī no- rādīja, ka, pat ja vēl būtu šaubas par to, ka resursu iesaistes apjoms faktiskajā izpildē nav pietiekams, lai tas līdz ar solidāras atbildības uzņemšanos varētu sniegt pietie- kamu drošību pasūtītājam, pietei- cēja pamatoti norāda, ka tās pašas fi nanšu apgrozījums teju sasniedz pasūtītājas norādīto minimālo ap- grozījumu, tādēļ bažas par spēju izpildīt līgumu un nepieciešamī- bu piesaistīt citas personas resur- sus salīdzinoši nav tik lielas. Apakšuzņēmējs tiešā tekstā apņemas uzņemties solidāru atbildību par līguma izpildi, vienošanās satur arī apņemšanos padarīt pieejamus līguma izpildei pieejamos resursus un veikt noteiktus darbus. Ilustr ācija: © Montri Thipsorn – st ock.adobe .c omTI E S U PR AKSE 24 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Izskatāmās lietas ietvaros darbiniece par savu grūtniecī- bu uzzināja jau pēc atlaišanas no darba. Minētais apstāklis bija par pamatu, lai nacionālā tiesa uzdotu prejudiciālo jautā- jumu Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST). Atbilstoši Vācijas tiesībām (Atlaišanas aizsardzības likuma, vāc. val. – Kündigungsschutz- gesetz (KSchG) 4. panta pirma- jam teikumam) prasība, kuras mērķis ir apstrīdēt atlaišanu, * Padomes Direktīva 92/85/EEK (1992. gada 19. oktobris) par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) Fo to: © de ag re ez – st ock.adobe .c om EST atziņas, ja par grūtniecību uzzināts PĒC ATLAIŠANAS NO DARBA Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 27. jūnija spriedumā lietā C–284/23 TC pret Firma Haus Jacobus Alten– und Altenpfl egeheim gGmbH apskatīts jautājums par Padomes Direktīvā 92/85/EEK* nostiprināto aizliegumu atlaist no darba sievieti, kas par savu grūtniecību uzzināja pēc tam, kad bija beidzies termiņš prasības celšanai par viņas atlaišanu. 25 NR. 9 (135), 2024. GADA SEPTEMBRIS T I ES U PR AKS E jāceļ trīs nedēļu laikā no rakstveida paziņojuma par at- laišanu. Ja strādājoša grūtniece par savu grūtniecību ir uzzinā- jusi tikai pēc prasības celšanai atvēlētā triju nedēļu termiņa beigām, tad, saskaņā ar Vācijas tiesībām (KSchG 5. pantu), pra- sība, ko strādājoša grūtniece ceļ pēc šī termiņa, vienalga var tikt pieņemta, ja pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu ir iesniegts divu nedēļu laikā kopš novērsts šķērslis prasības celšanai. Lietas apstākļi: no 2022. gada 1. augusta prasītāja bija nodarbināta kā slimnieku kopēja Vācijā uzņēmumā Hau s Jacobus. Prasītājas darba līgums tika noslēgts uz noteiktu laiku (uz vienu gadu no 2022. gada 1. augusta). Darba devējs ( Haus Jacobus) prasītāju atlaida no dar- ba 2022. gada 21. oktobrī, pazi- ņojot par atlaišanu ar 2022. gada 6. oktobra vēstuli. Tikai 2022. gada 9. novem- brī prasītājai medicīniski tika konstatēta grūtniecība (septītā grūtniecības nedēļa), par ko pra- sītāja 2022. gada 10. novembrī informēja bijušo darba devēju. 2022. gada 13. decembrī pra- sītāja Maincas Darba lietu tiesā (Vācija) cēla prasību par atlaiša- nas atzīšanu par spēkā neesošu, prasības pamatā norādot, ka atlaišanas dienā viņa bijusi grūt- niecības stāvoklī. Tomēr, kā redzams no lietas faktiskajiem apstākļiem, darba ņēmēja objektīvu iemeslu dēļ tri- ju nedēļu laikā no rakstveida pa- ziņojuma par atlaišanu nav cēlusi prasību tiesā, kā arī divu nedēļu laikā nav iesniegusi pieteikumu par novēlotas prasības pieļau- šanu. Tādējādi darba ņēmējas prasība tiesai būtu jānoraida, iz- ņemot, ja pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums būtu pretrunā efektivitātes principam. Vācijā ir izveidojusies Federālā darba lietu tiesas ju- dikatūra, saskaņa ar kuru tiek paredzēts, ka prasītājas pietei- kums, atbilstoši Vācijas tiesību normām, būtu jānoraida, jo divu nedēļu laikā, kopš novērsts šķērslis prasības celšanai, tiesā nav iesniegts pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu un prasība. Tomēr iesniedzēj- tiesai radās šaubas par Vācijas tiesību atbilstību Savienības tiesībām, it īpaši, ņemot vērā 2009. gada 29. oktobra sprie- dumu Pontin (C63/08, turpmāk tekstā – „spriedums Pontin”, EU:C:2009:666), kurā EST ir atzinusi, ka grūtniecei pie- ejamie tiesību aizsardzības līdzekļi jānosaka tiesiska- jā regulējumā, kas atbilst efektivitātes principam. Nacionālā tiesa Maincas Darba lietu tiesas personā vēlē- jās noskaidrot, vai Vācijas tiesis- kais regulējums, saskaņā ar kuru arī sievietei, kurai kā grūtniecei tiek piemērota īpaša aizsardzība atlaišanas gadījumā, ir obligāti jāiesniedz pieteikums likumā noteiktajos termiņos, atbilst Direktīvai 92/85. EST lietas ietvaros saga- tavoja prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 92/85/EEK 10. un 12. pantu. Direktīvas 92/85/EEK 10. pantā noteikts, ka „atlaiša- nas aizliegums” paredzēts: „Lai garantētu, ka darbinieces, kas defi nētas 2. pantā, var izmantot savas tiesības attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību, kā atzīts saskaņā ar šo pantu: 1) dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai aizliegtu 2. pantā defi nēto darbinie- ču atlaišanu laikposmā no viņu grūtniecības sākuma līdz 8. panta 1. punktā mi- nētā grūtniecības un dzem- dību atvaļinājuma beigām, izņemot ārkārtējus gadīju- mus, kas nav saistīti ar viņu stāvokli un kuros ir atļauta atlaišana saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai prak- si, un, attiecīgā gadījumā, ja kompetentā iestāde ir tam piekritusi; 2) ja 2. pantā defi nēto darbinie- ci atlaiž no darba 1. punktā minētajā laikposmā, darba devējam jāsniedz pienācīgs rakstisks pamatojums; 3) dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai 2. pantā defi - nētās darbinieces aizsargātu no tādas atlaišanas sekām, kas saskaņā ar 1. punktu ir nelikumīga.” Turklāt Direktīvas 92/85/ EEK 12. pantā noteikts, ka: „Dalībvalstis savās tiesību sistē- mās ievieš vajadzīgos pasākumus, lai visas darbinieces, kas uzskata, ka viņu tiesības ir aizskartas, jo nav izpildītas šīs direktīvas prasī- bas, varētu celt prasību tiesā un/Fo to: Aiv ar s Siliņš IVETA ZELČ A Mag. Iur., zvērināta advokāte, LL.M. Eiropas Savienības tiesībās Darba ņēmēja objektīvu iemeslu dēļ triju nedēļu laikā no rakstveida paziņojuma par atlaišanu nav cēlusi prasību tiesā, kā arī divu nedēļu laikā nav iesniegusi pieteikumu par novēlotas prasības pieļaušanu.26 BILANCES JURIDISKIE PADOMI vai saskaņā ar valsts tiesību ak- tiem un/vai praksi izmantot citu kompetentu iestāžu palīdzību.” EST lietā C–284/23 notei- ca, ka Direktīvas 92/85/EEK 10. un 12. pants jāinterpre- tē tādējādi, ka: „tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulēju- mu, saskaņā ar kuru strādājošai grūtniecei – kas par savu grūt- niecību ir uzzinājusi tikai pēc tam, kad beidzies termiņš, kurš paredzēts prasības celšanai par viņas atlaišanu –, lai viņa varētu celt šādu prasību, divu nedēļu laikā jāiesniedz pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu, ar nosacījumu, ka ar šo pietei- kumu par pieļaušanu saistītie procesuālie noteikumi, ciktāl ar tiem tiek radītas neērtības, kas var pārmērīgi apgrūtināt to tiesību īstenošanu, kuras strā- dājošajām grūtniecēm izriet no šīs direktīvas 10. panta, neatbilst efektivitātes principa prasībām.” EST, sagatavojot prejudi- ciālo nolēmumu, noteica, ka strādājošu grūtnieču aizsar- dzība pret atlaišanu, kāda garantēta Direktīvas 92/85 10. pantā, ir svarīgs para- metrs, kas dalībvalstīm jā- ņem vērā. Apsverot risku, ko iespējama atlaišana var radīt strādājošas grūtnieces fiziska- jam un psihiskajam stāvoklim, Savienības likumdevējs saskaņā ar Direktīvas 92/85 10. pantu ir paredzējis īpašu sievietes aiz- sardzību, nosakot šo atlaišanas aizliegumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 22. feb- ruāris, Porras Guisado, C103/16, EU:C:2018:99, 46. punkts un tajā minētā judikatūra). Pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu jāiesniedz divu nedēļu laikā, kopš novērsts šķērslis prasības celšanai, bet tas EST ieskatā ir īpaši īss termiņš, it sevišķi, ņemot vērā situāciju, kādā atrodas sieviete grūtnie- cības sākumā (sk. spriedumu Pontin 62. punktu). Turklāt, KSchG 5. panta 3. punktā minētā divu nedēļu termiņa sākums, proti, brīdis, kad „novērsts šķērslis [prasības celšanai]”, šķietami nav pilnīgi viennozīmīgs, bet tas var apgrū- tināt Direktīvā 92/85 garantēto tiesību īstenošanu. EST akcentēja, ka divu ne- dēļu termiņš ir īsāks nekā KSchG 4. panta pirmajā teikumā pare- dzētais parastais triju nedēļu termiņš, lai celtu prasību par atlaišanu. Tādējādi, tādas strā- dājošas grūtnieces rīcībā, kura atlaišanas brīdī ir zinājusi par savu grūtniecību, šādas prasības celšanai ir triju nedēļu termiņš. Toties darba ņēmējai, kas nav zi- nājusi par savu grūtniecību pirms šī termiņa beigām, turklāt tāda iemesla dēļ, kurā viņa nav vaino- jama, lai lūgtu, ka tiek pieļauta šādas prasības celšana, ir tikai divas nedēļas. Tas nozīmē, ka ir būtiski samazināts termiņš liet- derīgas konsultācijas saņemšanai un attiecīgā gadījumā ne tikai šī pieteikuma par novēlotas prasī- bas pieļaušanu sagatavošanai un iesniegšanai, bet arī pašas prasī- bas celšanai. EST norādīja, ka „(..) KSchG 5. pantā paredzētais divu ne- dēļu termiņš, (..), šķietami rada procesuālas neērtības, kuras var izraisīt efektivitātes principa un līdz ar to tiesību subjektiem ar Direktīvu 92/85 piešķirto tie- sību efektīvas aizsardzības tie- sā principa neievērošanu. Šis termiņš, kas ir ievērojami īsāks nekā parastais šī likuma 4. pan- tā paredzētais termiņš, ņemot vērā situāciju, kādā ir sieviete grūtniecības sākumā, šķietami ir īpaši īss un strādājošajai grūtnie- cei var ļoti apgrūtināt lietderīgas konsultācijas saņemšanu un at- tiecīgā gadījumā pieteikuma par novēlotas prasības pieļaušanu sagatavošanu un iesniegšanu, kā arī pašas prasības celšanu, jo se- višķi tāpēc, ka nav izslēdzamas neskaidrības attiecībā uz minētā divu nedēļu termiņa sākumu un to pienākumu kumulāciju, kuri jāizpilda gan attiecībā uz darba devēju, gan tiesu un kuriem kat- ram ir atšķirīgi termiņi.” Jāpiemin, ka Latvijas tie- sībās atrodama Darba likuma 123. panta pirmā, otrā un trešā daļa, kas noteic līdzīgu kārtī- bu kā lietā C–284/23 citētajās Vācijas tiesībās, proti, nokavēta prasības termiņa atjaunošanu. Latvijas Republikas tiesa var atjaunot nokavētu prasības ter- miņu, ja tiek iesniegts darbinieka pieteikums, kurā norādāmi ie- mesli, kas bijuši pamatā pra- sības termiņa nokavējumam, un pieteikumam pievienoja- mi attiecīgie pierādījumi. Vienlaikus ar šā pieteikuma ie- sniegšanu darbiniekam ir pienā- kums celt tiesā arī Darba likuma 122. pantā noteikto prasību par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu. Šādu pieteikumu kopā ar prasības pieteikumu tiesā jā- iesniedz ne vēlāk kā divu nedēļu laikā no dienas, kad zudis prasī- bas termiņa nokavējuma pamats. Tādējādi, EST lietā C–284/23 izteiktās atziņas ir attiecināmas arī uz Darba likuma 123. pan- ta pirmās, otrās un trešās daļas piemērošanu attiecībā pret strā- dājošu grūtnieci, kura par savu grūtniecību ir uzzinājusi pēc uzteikuma saņemšanas vai atlai- šanas no darba. T I ES U PR AKS E Apsverot risku, ko iespējama atlaišana var radīt strādājošas grūtnieces fi ziskajam un psihiskajam stāvoklim, Savienības likumdevējs saskaņā ar Direktīvas 92/85 10. pantu ir paredzējis īpašu sievietes aizsardzību, nosakot šo atlaišanas aizliegumu.27 NR. 9 (135), 2024. GADA SEPTEMBRIS TI E S U PR AKSE SENĀTA ADMINISTR ATĪVO LIETU DEPARTAMENTA 2024. GADA 28. MAIJA RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS LIETĀ NR. SK A–424/2024 (A420285821) Darba aizsardzības prasības nav tikai formalitāte, par kuru var paķiķināt vai pret ko attiekties vieglprātīgi, jo nereti darbā var gadīties nelaimes gadījumi, kuru sekas var būt traģiskas. Šajā lietā apskatīts nelaimes gadījums darbā, kura rezultātā cietušais mira. Un, kā ierasts šādos gadījumos, jāsāk meklēt vainīgo. Lietas faktiskie apstākļi SIA (nosaukums anonimizēts, turpmāk – arī pieteicēja) graudu kaltes kompleksā 2018. gada 24. jūlijā notika nelaimes gadījums, kura rezultātā cietušais gāja bojā. Zemgales reģionālā Valsts darba inspekcija (VDI) atzina, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts, un norā- dīja, ka nelaimes gadījumam ir šādi celoņi: cietušais tika nodarbināts bez rakstveidā no- slēgta darba līguma; pirms darba uzsākšanas nebija veikta darba aizsar- dzības ievadapmācība un instruktāža darba vietā; cietušais netika informēts par darba vides fak- toriem un no tiem izrietošiem riskiem. AK T UĀLI STR Ī DI darba tiesiskajās attiecībās Turpinām skatīt Latvijas Republikas Senāta aktuālos spriedumus darba tiesībās. Šajā reizē ieskats par Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdē lemto saistībā ar nodarbināšanu bez rakstiska darba līguma un darba aizsardzības prasību neievērošanu, kā arī iepazīstinām ar Civillietu departamenta rīcības sēdē izteiktām atziņām lietā, kas saistīta ar darba līguma uzteikumu arodbiedrības biedram. Vai nelaimes gadījums noticis darbā, ja nav bijis rakstiska darba līguma? Fo to: © dus anpetk ovic 1 – st ock.adobe .c om28 BILANCES JURIDISKIE PADOMI T I ES U PR AKS E Nepiekrītot tam, ka cietušais bija uzņēmumā nodarbinātais, SIA aktu apstrīdēja VDI direkto- ram, kurš izdarīja grozījumus akta motīvu daļā, bet akta atzinums, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts, ir atstāts negrozīts. SIA iesniedza Administratīvajā rajona tie- sā pieteikumu par inspekcijas lēmuma atcelšanu. Pieteicējs norādīja, ka cietušais nebija tās darbi- nieks, līdz ar to viņa atrašanās kaltē un notikušais nelaimes gadījums nav saistāms ar pieteicējas doto darba pienākumu izpildi. Ņemot vērā, ka gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas SIA pieteikumu noraidīja, savukārt Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, tālāk tiks norādītas būtiskākās visu instanču spriedumu atziņas un seci- nājumi. Vienlaikus raksta autors iesaka izlasīt arī šīs lietas pirmās un apelācijas instances spriedumus, jo tajos ir ļoti detalizēti un interesanti norādīts, kādas bija liecinieku liecības, uz kuru pamata tika kon- statētas darba tiesiskās attiecības. Šajā lietā kā lie- ciniekus pratināja cietušā tēvu, draudzeni, draugu, kolēģus. Tāpat tika veikta mobilā tālruņa apskate.1 Pirmās instances tiesas atziņas Par darba līguma formu Lai arī Darba likuma 40. panta pirmā daļa at- tiecībā par darba līguma formu izvirza nosacījumu, ka darba līgums ir slēdzams rakstveidā pirms darba uzsākšanas, tač u vienlaikus, atbilstoši Darba likuma 41. panta otrajai daļai, ja darbinieks un darba devējs vai vismaz viena no pusēm ir uzsākusi veikt nolīgtos pienākumus, rakstveida formai neatbilstošam darba līgumam ir tādas pašas tiesiskās sekas kā rakstveidā izteiktam darba līgumam. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja cietušais arī bez rakstveidā noslēgta darba līguma bija uzsācis pildīt darba pienākumus pieteicējas kaltē, darba tiesiskās attiecības bija uzskatāmas par nodibinātām. Atbilstoši Darba likuma 41. panta pirmajai daļai, ja, noslēdzot darba līgumu, nav ievērota tā rakstvei- da forma, darbiniekam ir tiesības prasīt darba lī- guma izteikšanu rakstveidā. šai nolūkā darbinieks var izmantot jebkurus pierādījumus, kas attiecas uz darba tiesisko attiecību pastāvēšanu un šo attiecību saturu. Pirmās instances tiesa konstatēja, ka cietušā radinieku un draugu liecības un paskaidrojumi, kā arī informācija, kas fi ksēta cietušā mobilajā tālrunī, saskanīgi liecina par cietušā darba tiesisko attiecī- bu ar pieteicēju pastāvēšanu. Proti, cietušais uzsāka darba attiecības pēc pieteicējas darbinieka /pers. J/ uzaicinājuma, darba līgums netika noslēgts, jo tas bija izdevīgi arī pašam cietušajam, lai ne- zaudētu bezdarbnieka statusu. Draugi un radinieki viennozīmīgi norāda, ka redzējuši cietušo strādājam kaltē, zina viņa dar- ba pienākumus, darba grafi ku, apsprieduši darba apstākļus kaltē, paši viņam palīdzējuši, pavadījuši ar viņu kopā laiku kaltē, veduši ēdienu, cigare- tes, atrodoties kaltē, redzējuši arī darbu vadītāju /pers. J/, kurš ir vietējais iedzīvotājs, zinājuši par cietušā kolēģ a /persona/ veselības problēmām. Savukārt cietušā māsa un draudzene zina arī par to, ka atalgojumu cietušajam bija paredzēts saņemt no /pers. J/ skaidrā naudā, jo bija dzirdējušas cietušā un /pers. J/ sarunas. Lai arī tiešu pierādījumu par konkrēti saņemtām atalgojuma summām lietā nav, tiesa ņēma vērā, ka cietušais kaltē paspēja nostrādāt ne vairāk par divām nedēļām, kas ir pārāk īss laiks, lai būtu bijis pamats saņemt atlīdzību par padarīto. Tā kā konkrētajā gadījumā cietušā nāves fakts izslēdz iespēju viņam pašam pierādīt faktisku darba tiesisko attiecību pastāvēšanu, inspekcija, izmeklē- jot nelaimes gadījumu, pamatoti pievērsās šī aps- tākļa noskaidrošanai. Darba attiecību esība izriet no tādām pazīmēm kā konkrēta darba veikšana darba devēja labā, pa- kļaušanās darba devēja izstrādātai darba kārtībai, atalgojuma saņemšana par paveikto darbu. Apstāklim, ka darba devēja izpildinstitūcija, ie- spējams, par šādu darba tiesisko attiecību uzsākšanu un pastāvēšanu nezināja, pēc būtības nemaina fak- tu, ka cietušais strādāja pieteicējas labā. Pieteicējas valdes locekļa neinformētība par apstākļiem, kas KA S PA R S RĀC E N Ā J S Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts Fo to: Aiv ar s Siliņš 1 Diemžēl žurnāla ierobežotā apjoma dēļ faktiskos aptākļus nav iespējams rakstā detalizēti atreferēt. 2 Senāta 25.04.2018. sprieduma lietā Nr. SKA–459/2018 8. punkts, 21.12.2018. rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA–732/2018 3. punkts. Darba attiecību esība izriet no tādām pazīmēm kā konkrēta darba veikšana darba devēja labā, pakļaušanās darba devēja izstrādātai darba kārtībai, atalgojuma saņemšana par paveikto darbu.29 NR. 9 (135), 2024. GADA SEPTEMBRIS T I ES U PR AKS E noris viņa struktūrvienībās, nav pamats izvairīties no atbildības par notikušo, bet gan norāda uz darba devēja slikto darba organizāciju un nekontrolētu padoto darba pienākumu izpildi, t.sk., kompetences robežu pārkāpšanu. Apelācijas instances tiesas atziņas Lietā galvenais strīds ir par to, vai cietušais tika nodarbināts pie pieteicējas. Tiesai šajā lietā nav jā- vērtē, kurš ir vainīgs vai kurš ir atbildīgs par kādu konkrētu rīcību. Akts par nelaimes gadījumu darbā ir uz- skatāms par konstatējošu administratīvo aktu. Akta mērķis nav vērtēt darba devēja vai darbinieka pieļautos darba aizsardzības pārkāpu- mus un noteikt vainas pakāpi. Vienīgās tiesiskās sekas, kuras rada akts, ir konstatējums par to, vai nelaimes gadījums ir bijis darba vides faktoru ie- darbības rezultāts.2 Par liecinieku liecību ticamības vērtēšanu un savstarpēju saskaņošanu Cietušā tēva, māsas, draudzenes, labākā drauga, kaimiņa un drauga paskaidrojumi un liecības ir sav- starpēji saskanīgas saistībā ar faktu, ka 2018. gada jūlijā cietušais ir strādājis pieteicējas graudu kaltē. Tas ir izskaidrojams ar cietušā ciešo komunikāciju ar minētajām personām savā ikdienas dzīvē, bieži tiekoties, tostarp arī pieteicējas graudu kaltē. To apstiprina arī citi lietā esošie pierādījumi, proti, cietušā mobilā telefona apskates laikā iegūtās ziņas par cietušā saziņu ar minētajām personām saistībā ar darbu kaltē. Cietušā tuvinieku un draugu liecībās nav minēti kādi specifi ski apstākļi vai fakti, kurus nezinātu vai par tiem nebūtu varējušas dzirdēt personas, kas ar cietušo dzīvoja vienā mājsaimniecībā, satikās ikdie- nā vai komunicēja vienā WhatsApp grupas sarakstē, [..] tāpēc nav pamatots pieteicējas arguments par cietušā draugu un tuvinieku liecību saskaņošanu. Par cietušā atrašanos alkohola reibumā Nav nozīmes faktam, ka cietušā asinīs tika konstatēts 0,50% etilspirts, jo nav konstatējams, ka nelaimes gadījums ir noticis tiešā cēloņsakarībā ar alkohola lietošanu. Par galvenajiem nelaimes ga- dījuma cēloņiem atzīta darba aprīkojuma kustīgo daļu neaprīkošana ar aizsargiem vai citām ierīcēm un darba aizsardzībā neapmācīta, neinstruēta no- darbinātā pielaišana pie darba. Senāta atziņas Darba veikšana kā priekšnoteikums nelaimes gadījumam izmeklēšanai Cietušā nodarbināšanas fakts tiek vērtēts, lai se- cinātu, vai negadījums ir bijis darba vides faktoru iedarbības rezultāts, nevis lai radītu darba devējam kādas tiesiskās sekas darba tiesisko attiecību jomā. Atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 25. au- gusta noteikumu Nr. 950 „Nelaimes gadījumu dar- bā izmeklēšanas un uzskaites kārtība” 25.2. apakš- punktam Valsts darba inspekcija izmeklē nelaimes gadījumu, ja nav noslēgts darba līgums, bet inspek- cija konstatē, ka cietušais veicis darbu pie attiecīgā darba devēja. Lai arī starp cietušo un pieteicēju rakstveidā nebija noslēgts darba līgums un pieteicēja apgalvo, ka ar cietušo nav bijušas nodibinātas darba tiesiskās attiecības, tas pats par sevi neizslēdz, ka cietušais ir veicis darbu pie pieteicējas. Par cietušā atrašanos alkohola reibumā Nelaimes gadījuma tieša saistība ar alkohola lietošanu noteikumu Nr. 950 35.1. apakšpunktā ir izdalīta kā speciāls pamats secinājumam, ka nelai- mes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Atbilstoši minētajai tiesību normai aktā norā- da, ka nelaimes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts, ja izmeklēšanā noskaidrots, ka nelaimes gadījums, pēc kura ir iestājies darbspēju zaudējums vai nāve, ir tiešā cēloņsakarībā ar to, ka cietušais lietojis alkoholiskās, narkotiskās, toksiskās, psihotropās vai citas kaitīgas vielas vai to produk- tus, un nelaimes gadījumu nav izraisījusi minēto vielu izmantošana darbā vai attiecīgo vielu neat- bilstoša glabāšana vai pārvietošana. VDI par galvenajiem nelaimes gadījuma cēlo- ņiem atzina darba aprīkojuma kustīgo daļu neap- rīkošanu ar aizsargiem vai citām ierīcēm un darba aizsardzībā neapmācīta, neinstruēta nodarbinātā pie- laišanu pie darba. Tač u nedz no pieteikuma, nedz apelācijas sūdzības neizriet, ka pieteicēja savu po- zīciju VDI atzīšanai par prettiesisku būtu balstījusi uz argumentu, ka nelaimes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts, jo tas ir tiešā cēloņsa- karībā ar to, ka cietušais lietojis alkoholiskās vielas noteikumu Nr. 950 35.1.apakšpunkta izpratnē. VDI par galvenajiem nelaimes gadījuma cēloņiem atzina darba aprīkojuma kustīgo daļu neaprīkošanu ar aizsargiem vai citām ierīcēm un darba aizsardzībā neapmācīta, neinstruēta nodarbinātā pielaišanu pie darba.Next >