< Previous10 BILANCES JURIDISKIE PADOMI JURISTA PADOMS LIKUMISKO PROCENTU PIEDZIŅAS IESPĒJA NO APDROŠINĀTĀJA nepamatota apdrošināšanas atlīdzības izmaksas atteikuma gadījumā Pēc šīs vasaras spēcīgās vētras un lietavām sociālajos tīklos raisījās diskusijas par iespējamajiem apdrošinātāju atteikumiem izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību plūdu ietekmē cietušo īpašumu īpašniekiem. Kā iemesli atteikumiem tika minēti noslēgto apdrošināšanas līgumu noteikumi, tajos noteiktā jēdziena „plūdi” defi nīcija, kā arī noteikumos paredzētie izņēmumi. Atsevišķu apdrošinātāju sākotnējā nostāja daudzos radīja arī zināmu sašutuma vētru un pārdomas par apdrošinātāju rīcības ētiskumu un tiesiskumu. Ilustr ācija: © EKH-Pictur es – st ock.adobe .c om11 NR. 9 (135), 2024. GADA SEPTEMBRIS JURI S TA PA D O MS Apdrošināšanas atlīdzības atteikuma gadījumi Apdrošināšanas līguma likuma 31. pantā ir noteikts, ka apdrošinātājam nav tiesību atteikties izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību apdrošināšanas līgumā noteiktajā termiņā, ja ir saņemti pierādījumi par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos. Vienlaikus Apdrošināšanas līguma likums pa- redz vairākus gadījumus, kad apdrošinātājam nav tiesību izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Vairāk izņēmumu, kad apdrošināšanas atlīdzība tomēr var netikt pilnīgi vai daļēji izmaksāta, paredz arī apdro- šināšanas līgumi un to noteikumi, kuriem, slēdzot apdrošināšanas līgumus, nereti netiek pievērsta pietiekama uzmanība. Apdrošināšanas atlīdzības izmaksas pilnīgs vai daļējs atteikums nenoliedzami ir fakts, kas fi - nansiāli negatīvi ietekmē apdrošinājuma ņēmēja mantiskās intereses. Līdz ar to, saskaroties ar ap- drošinātāja lēmumu atteikt izmaksāt apdrošināša- nas atlīdzību, ir jāizvērtē atteikuma motīvi, to pamatotība un atbilstība Apdrošināšanas lī- guma likuma, kā arī noslēgtā apdrošināšanas līguma noteikumiem. Praksē gūtie vērojumi liecina, ka apdrošinājuma ņēmējiem nereti nākas saskarties arī ar formāliem un nepamatotiem atlīdzības izmaksas atteikumiem. Piemēram, apdrošinātāji izmanto tādus atteikuma iemeslus, kas neveido cēloņsakarību ar konkrēto apdrošināšanas gadījumu, vai atsaucas uz tādu ap- drošināšanas līguma noteikumu neievērošanu, kas nav saistīti ar apdrošinātā riska iestāšanos. Katrā ziņā, ja apdrošinātāja pieņemtais lēmums par atteikumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību ir vērtējams kā nepamatots, tad personai, kuras tiesiskās intereses ar to tiek skartas, ir tiesības vērsties tiesā ar prasību pret apdrošinātāju, lūdzot piedzīt neizmak- sāto apdrošināšanas atlīdzību vai tās daļu tiesas ceļā. Likumisko procentu piedziņa tiesas ceļā Daudziem rodas likumsakarīgs jautājums, vai šādos gadījumos ir tiesības tiesas ceļā prasīt arī likumisko procentu (pašlaik seši procenti gadā) piedziņu no apdrošinātāja? Jautājums ir pamatots, jo var izveidoties situācija, ka tiesvedība ilgst vai- rākus gadus. Līdz ar to personai, kurai ir bijušas tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību, ir liegta iespēja šos naudas līdzekļus uzreiz izmantot ap- drošināšanas gadījuma rezultātā radītā kaitējuma novēršanai. Ja apdrošināšanas atlīdzības izmaksas atteikums ir bijis nepamatots, tad faktiski atlīdzības izmaksā ieinteresētajai personai var rasties ne tikai zaudējumi, ko radījis pats apdrošinātais risks, bet arī z audējumi, ko var radīt laikus neizmaksā- tā apdrošināšanas atlīdzība. Iepriekš nācās saskarties ar nostāju, ka līdzīgos gadījumos likumiskie procenti no apdrošinātāja netiek piedzīti. Tomēr pēdējā laikā tiesas sāk pie- ņemt spriedumus, saskaņā ar kuriem tiek nolemts piedzīt ne tikai nepamatoti neizmaksāto apdroši- nāšanas atlīdzību, bet arī likumiskos procentus par laika periodu no nepamatotā apdrošinātāja lēmuma pieņemšanas dienas. Tādā veidā vismaz daļēji var tikt kompensēts kaitējums, ko rada nepamatotais apdrošinātāja at- teikums, liedzot uzreiz izlietot apdrošināšanas at- līdzību personai, kurai saskaņā ar apdrošināšanas līgumu tā pienākas. Piemēram, negatīvas mantiskas sekas var radīt naudas vērtības zudums infl ācijas dēļ, nepieciešamība aizņemties naudas līdzekļus apdrošināšanas gadījuma rezultātā radīto seku no- vēršanai, kaitējuma novēršanai nepieciešamo mate- riālu un darba izmaksu sadārdzinājums u.c. INITA APŠENIECE Zvērinātu advokātu birojs „CersJurkāns” SIA, zvērināta advokāte Fo to: D a ce Manf elde , Soft light.l v Pēdējā laikā tiesas sāk pieņemt spriedumus, saskaņā ar kuriem tiek nolemts piedzīt ne tikai nepamatoti neizmaksāto apdrošināšanas atlīdzību, bet arī likumiskos procentus par laika periodu no nepamatotā apdrošinātāja lēmuma pieņemšanas dienas.12 BILANCES JURIDISKIE PADOMI JURI S TA PA D O MS Likumisko procentu piedziņas tiesiskais pamatojums Kāds ir tiesiskais pamatojums iespējai prasīt liku- misko procentu piedziņu no apdrošinātāja nepamatota apdrošināšanas atlīdzības izmaksas atteikuma gadījumā tiesas ceļā? Civillikuma 1759. panta 1. punkts noteic, ka pro- centi jāmaksā, arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentu. Šādus pro- centus sauc par nokavējuma procentiem. Juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka nokavējuma procenti ir maksa par naudas vai cita kapitāla lietoju- mu pēc tam, kad iestājies maksājuma pienākums. Šādu procentu maksāšana ir saistīta ar pārkāpumu – nokavē- jumu.1 Tādējādi Civillikuma 1759. pants paredz pie- nākumu maksāt likumiskos procentus par jeb- kuru prettiesisku parāda samaksas kavējumu. Līdz ar to ir nepieciešams noskaidrot, vai samaksas ka- vējums attiecīgajā gadījumā ir vai nav bijis prettiesisks. Saistībā ar minēto ir jāņem vērā, ka atbilstoši Civillikuma 1656. pantam parādnieks nav nokavējis, ja nokavējuma iemesls ir viņa pamatotas šaubas vai nu vispār par to saistību, kuras izpildīšanu no viņa prasa, vai par tās apmēru. Tomēr, kā atzinis Latvijas Republikas Senāta Civillietu departaments (Senāts), Civillikuma 1656. pants nav piemērojams formā- li, jo ne jebkuras šaubas uzskatāmas par pamatotām Civillikuma 1656. panta izpratnē, bet tikai tādas, kuras attiecīgo apstākļu ietvarā tiesa atzinusi par saprātīgām un pirmšķietami pamatotām.2 Līdz ar to, saskaroties ar apdrošinātāja atteikumu pilnīgi vai daļēji izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ir rūpīgi jāvērtē lietas apstākļi katrā individuālā gadījumā. Proti, ir jāizvērtē, kādi tieši ir apdrošinātāja atteikuma motīvi, cik tie ir objektīvi pamatoti, un vai konkrētajā situācijā tos var novērtēt kā „saprātīgas un pirmšķie- tami pamatotas šaubas”, lai varētu attaisnot apdroši- nātāja lēmumu neizmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Respektīvi, vai apdrošinātāja norādītie iemesli ir uz- skatāmi par tādiem, kas attaisno apdrošinātāja saistību (izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību) izpildes nokavē- jumu. Ja apdrošinātāja rīcībā ir bijis pietiekami daudz pierādījumu, lai tas varētu izvērtēt notikuma apstākļus un gūt pārliecību par apdrošināšanas gadījuma esamī- bu, tad saprātīgām šaubām nevajadzētu pastāvēt. Senāts ir atzinis, ka tiesas slēdzienam par parādnieka atbrīvošanu no likumisko nokavējuma procentu samaksas pienākuma ir jābūt balstītam uz iesniegto pierādījumu vispusīgu un objektīvu vērtējumu, spriedumā argumen- tējot, kādi attiecīgajā lietā nodibinātie apstākļi varēja pa- rādniekam radīt saprātīgas, pamatotas šaubas par izpildā- mo saistību vai tās apmēru jeb, citiem vārdiem, tiesisko paļāvību par saistības neesību vai atšķirīgu tās apmēru. 3 Likumisko procentu piedziņas funkcijas Papildus jānorāda arī uz Eiropas Savienības Tiesas praksē atzīto, ka tiesībās uz pilnīgu zaudējumu atlīdzī- bu nevar neievērot tādu faktoru kā laika tecē- jums, kas faktiski var samazināt kompensācijas vērtību, un ka procentu piespriešana (piedziņa) ir uzskatāma par būtisku atlīdzības sastāvdaļu4. Tādējādi likumisko procentu piedziņa no savlaicīgi neizmaksātās apdrošināšanas atlīdzī- bas summas būtībā pilda gan preventīvu, gan arī kompensējošu funkciju. Tas var motivēt apdrošinātājus atturēties no apzināti nepamatotu, formālu atteikuma lēmumu pieņemšanas, jo apdrošināto personu prasību apmierināšanas gadījumā apdrošinātājam būs jāatlīdzina gan tiesāšanās izdevumi, gan arī jāmaksā likumiskie procenti no savlaicīgi ne- izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības summas. Vienlaikus likumisko procentu piedziņa no ap- drošinātājiem pilda arī kompensējošu funkciju, vismaz daļēji novēršot negatīvās mantiskās se- kas, kas rodas, ja apdrošināšanas atlīdzība netiek saņemta uzreiz, bet pēc ilgāka laika. Secinājumi Līdz ar to, sastopoties ar apdrošinātāja lēmu- mu atteikt apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, ir jāizvērtē, vai apdrošinātāja lēmumā ietvertie mo- tīvi liecina par pamatotu, saprātīgu šaubu pastā- vēšanu, kas tādējādi var attaisnot apdrošinātāja rī- cību – atteikt izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, vai tomēr nē. Ja apdrošinātājam ir bijuši iesniegti visi pieprasītie dokumenti un informācija, kas ļauj pilnvērtīgi izvērtēt lietas (apdrošināšanas ga- dījuma) apstākļus, bet apdrošinātājs šādā situāci- jā apdrošināšanas atlīdzību nav izmaksājis, un ir pieņēmis, piemēram, formālu, lietas tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem neatbilstošu lēmumu, tad ir pamats tiesas ceļā prasīt no apdrošinātāja gan neizmaksātās apdrošināšanas atlīdzības, gan arī likumisko procentu piedziņu. 1 K. Torgāns. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 146. lpp. 2 Sk. 2017. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. SKC–209/2017, Nr. C33486911 7. punkts, 2019. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. SKC–188/2019, C30474613 10.2. punkts. 3 Senāta 2020. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC1027/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0930. C73302318.10.S), 10.4. punkts. 4 Piemēram, skat. Eiropas Kopienu tiesas (šobrīd – Eiropas Savienības Tiesas) 2001. gada 8. marta sprieduma apvienotajās lietās Nr. C397/98 un Nr. C410/98 94. rindkopu. Ir jāizvērtē, kādi tieši ir apdrošinātāja atteikuma motīvi, cik tie ir objektīvi pamatoti, un vai konkrētajā situācijā tos var novērtēt kā „saprātīgas un pirmšķietami pamatotas šaubas”, lai varētu attaisnot apdrošinātāja lēmumu neizmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. MATERIĀLS TAPIS SADARBĪBĀ AR13 NR. 9 (135), 2024. GADA SEPTEMBRIS KONKURENCE Ilustr ācija: © fr eshide a – st ock.adobe .c om Dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma uzraudzība un izmeklēšana ir viena no Konkurences padomes prioritātēm – šādi pārkāpumi ir uzskatāmi par smagiem konkurences tiesību pārkāpumiem. Uzņēmumam, atrodoties dominējošā stāvoklī, jāapzinās, ka uz tiem attiecas īpaši uzvedības noteikumi, kas aizliedz kavēt normālos brīvas tirgus ekonomikas konkurences procesus. Kā izpaužas DOMINĒJOŠĀ STĀVOKĻA ļaunprātīga izmantošana? Dominējošais stāvoklis pats par sevi nav aiz- liegts, bet ir ir aizliegts to ļaunprātīgi izmantot, uz- svēra IEVA D ĀBOLIŅA, Konkurences padomes (KP) Analītiskā departamenta direktores vietniece, KP rīkotajā izglītojošā vebinārā „Uzņēmuma domi- nējošais stāvoklis un ļaunprātīga tā izmantošana”. Konkurences likuma 1. panta 1. punktā ir iekļau- ta dominējošā stāvokļa defi nīcija. Regulējums nosa- ka, ka dominējošais stāvoklis ir tirgus dalībnieka vai vairāku tirgus dalībnieku ekonomisks stāvoklis kon- krētajā tirgū, ja šis dalībnieks vai šie dalībnieki spēj ievērojami kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci jebkurā konkrētajā tirgū pietiekami ilgā laika posmā, darbojoties pilnīgi vai daļēji neatkarīgi no konkuren- tiem, klientiem, piegādātājiem vai patērētājiem. Šī defi nīcija, nosakot dominējošo stāvokli, ie- tver vairākus kritērijus, t.i., konkrēto tirgu un tirgus daļu. Nosakot tirgus daļu, tikai pēc tam var konstatēt, vai uzņēmumam ir vai nav domi- nējošais stāvoklis. Svarīga ir arī uzņēmuma īpa- šā atbildība, ievērojot savu rīcību, lai tā nekavētu, neierobežotu un nedeformētu konkurenci tirgū. Konkrētā tirgus definēšana Lai izvērtētu dominējošā stāvokļu ļaunprātīgu izmantošanu, vispirms ir jādefi nē konkrētais tirgus. Tirgus defi nēšana ir rīks, lai noteiktu uzņēmumu savstarpējās konkurences robežas, aprēķinātu tirgus daļas un noteiktu uzņēmuma tirgus varu. „Konkrētais tirgus ir kā spēles laukums, kurā darbojas konkrētie tirgus spēlētāji, lai varētu kon- statēt vairākus faktorus, kas ir svarīgi tirgus situ- ācijā,” teica I. Dāboliņa. „Tie ir divi elementi, ko vērtējam, – konkrētās preces jeb pakalpojumu tirgus un konkrētais ģeogrāfi skais tirgus, kur tiek piedāvāta prece vai pakalpojumi.” Pieprasījuma un piedāvājuma aizstājamība Konkrētā prece ietver arī to preču/pakalpojumu kopumu, kuru var aizstāt konkrēto preci noteiktā ģeogrāfi skā teritorijā. Svarīgi ir uzsvērt, ka ir papil- du divi elementi, kas ir jānovērtē, lai noteiktu kon- krētās preces tirgu. Viens no tiem ir pieprasījuma aizstājamība, bet otrs – piedāvājuma aizstājamība. Pieprasījuma aizstājamība, defi nējot konkrēto tirgu, tiek ņemta vērā primāri, jo vērtē to preču un pakalpojumu klāstu, kuru klienti uzskata par tiešajiem aizstājējiem. Proti, cik viegli klients var pārorientēties uz citiem pieejamiem produktiem. Savukārt sekundārs, bet ne mazāk svarīgs no- vērtējums, ir piedāvājuma aizstājamība. Tā ir vēr- tējama no uzņēmuma puses, proti, tas ir preču/ pakalpojumu klāsts, uz kuru piegādātāji spēj viegli pārorientēt ražošanu. Pēc tam, kad ir defi nēts, kas ir konkrētā prece vai pakalpojums, tiek apskatīts ģeogrāfi skais tvē- rums, lai novērtētu, vai konkurences apstākļi ir pietiekami vienādi visa teritorijā, un tādēļ šo teritoriju var nošķirt no citām teritorijām. Dominējošā stāvokļa noteikšana Kad ir novērtēts konkrētais tirgus, KP vērtē, vai uzņēmumam šajā spēles laukumā var noteikt do- minējošo stāvokli. Visbiežāk ņem vērā uzņēmuma apgrozījumu, ko salīdzina ar konkurentu stāvokli tirgū. No tiesu prakses izriet: ja uzņēmuma tirgus daļa ir vairāk nekā 50%, tas norāda, ka konkrētajā tirgū pastāv dominējošais stāvoklis. Tirgus daļa 40–50% robežās ir ar augstu var- būtību, ka var tikt konstatēta dominance. Papildus ir jāvērtē tirgus daļas izmaiņas laikā, konkurentu tirgus stāvoklis u.c. faktori. Turklāt svarīgs faktors ir ilgstoša dominance tirgū. Ja tirgus daļa ir 30–40%, ir vajadzīgi nozīmī- gi papildu pierādījumi, jo ir maz ticams, ka uz- ņēmums ir dominējošā stāvoklī. Ja tirgus daļa ir mazāk nekā 30%, tā ir norāde, ka nepastāv dominējošais stāvoklis. Kompensējoša pircēja vara Lai noteiktu un konstatētu dominējošo stāvok- li, bez tirgus daļas vēl tiek vērtēti šķēršļi darbības 14 BILANCES JURIDISKIE PADOMI Fo to: Jur ģis Rikveilis IEVA DĀBOLIŅA Konkurences padomes Analītiskā departamenta direktores vietniece Konkrētais tirgus ir kā spēles laukums, kurā darbojas konkrētie tirgus spēlētāji, lai varētu konstatēt vairākus faktorus, kas ir svarīgi tirgus situācijā. KO N K U R E N C E15 NR. 9 (135), 2024. GADA SEPTEMBRIS KO N K U R E N C E paplašināšanai un ienākšanai tirgū. Barjeras var būt dažādas, piemēram, investīciju apjoms, kas ir pietiekami augsts, lai ienāktu tirgū. Var būt arī normatīvo aktu barjeras, iespējams, ir nepieciešama licencēšana vai sertifi cēšana. Trešais vērtējamais apstāklis, kas Latvijā nav īpaši izplatīts, ir kompensējoša pircēja vara. Kon- kurences spiedienu var radīt ne tikai attiecīgā uz- ņēmuma faktiskie vai potenciālie konkurenti, bet arī klienti ar kompensējošu pircēja varu. Kompensējoša pircēja vara var liegt pat uzņē- mumam ar lielu tirgus daļu rīkoties ievērojamā mērā neatkarīgi no klientiem. Un tas nozīmē, ka pircēja vara ir tik liela, ka pircējs spēj pārorientē- ties uz citiem piegādātājiem, citiem uzņēmumiem. Līdz ar to šī uzņēmuma iespējamais dominējošais stāvoklis varētu tikt apšaubīts, jo dominējošā stā- voklī esošs uzņēmums nespēj darboties neatkarīgi no klientiem, pircējiem un patērētājiem. Kolektīvs dominējošais stāvoklis Dominējošā stāvokli var būt vairāki uzņēmumi, kuriem ir ekonomisks stāvoklis konkrētajā tirgū. „Ir tirgi, kurus saucam par oligapolistiskiem, tajos ir divi uzņēmumi, kuriem ir dominējošais stāvoklis, viņiem ir augsta tirgus daļa. Ja šie uzņē- mumi ir savās rīcības neatkarīgi, tad to nesaucam par kolektīvo dominējošo stāvokli, bet tas ir divu uzņēmumu stāvoklis konkrētajā tirgū,” skaidroja I. Dāboliņa. Kolektīvais dominējošais stāvoklis ir apstākļu kopums, kas veicina šāda stāvokļa izveidošanos konkrētajā tirgū: tirgus caurskatāmība, proti, ir iespēja tirgū viegli monitorēt otra tirgus dalībnieka rīcību, cenas, piedāvājumu; produkta homogenitāte, t.i., produkts, kuru pie- dāvā tirgus dalībnieki, ir viendabīgs; barjeras ienākšanai un darbībai tirgū – tās var būt ļoti augstas; uzņēmumu spēja kopīgi darboties neatka- rīgi no citiem tirgus dalībniekiem, t.sk. arī patērētājiem; ekonomiska vai strukturāla, piemēram, pare- dzamu saišu pastāvēšana uzņēmumu starpā. Vienlaikus kolektīvā dominance, tāpat kā do- minējošs stāvoklis tirgū, nav aizliegta, bet ir aizlieg- ta tās ļaunprātīga izmantošana. Ko uzņēmums, kas atrodas dominējošā stāvoklī, nedrīkst darīt? Konkurences likuma 13. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka jebkuram tirgus dalībniekam, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir aizliegts jebkādā veidā ļaunprātīgi to izmantot Latvijas teritorijā. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var izpausties arī kā: atteikšanās slēgt darījumu ar citu tirgus dalīb- nieku vai grozīt darījuma noteikumus bez ob- jektīvi attaisnojoša iemesla; preču ražošanas vai realizācijas apjomu, tirgu vai tehniskās attīstības ierobežošana bez objektīvi attaisnojoša iemesla par sliktu patērētājam; noteikumu izvirzīšana, kuri darījuma slēgšanu, grozīšanu vai izbeigšanu ar citu tirgus dalīb- nieku padara atkarīgu no tā, vai šis tirgus da- lībnieks uzņemas papildu saistības; netaisnīgu pirkšanas vai pārdošanas cenu vai citu netaisnīgu tirdzniecības noteikumu tieša vai netieša uzspiešana vai piemērošana; nevienādu noteikumu piemērošana ekvivalentos darījumos ar citu tirgus dalībnieku, radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus. I. Dāboliņa uzsvēra, ka šīs likumā aizliegtās piecas rīcības, kuras vērtē, lai secinātu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, nav izsmeļošas, katrā lietā vērtē rīcību atbilstoši faktiskiem apstākļiem. Līdz ar to rīcības var būt vairākas. Svarīgākais ir izvērtēt, vai ar uzņēmuma darbībām tirgū netiktu ierobežota vai deformēta konkurence. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantoša- nas rīcību var iedalīt divos blokos: konkurentus izslēdzoša rīcība; patērētājus ekspluatējoša rīcība. Ar konkurentus izslēdzošu rīcību saprot tādu uzņēmuma rīcību, kas bloķē savus konkurentus vai potenciālos sāncenšus tieši konkurenci ierobežo- jošā veidā. Kādas ir sekas? Tās ir traucēta efektīva konkurence jeb ietekmēta patērētāju labklājība, kā arī tas dod iespēju, izslēdzot konkurentus, noteikt šim uzņēmumam augstākas cenas tirgū, pazemināt pakalpojumu kvalitāti vai līdz ar to arī ierobežot patērētāju izvēli. Pie izslēdzošām rīcībām noteikti var minēt plē- sonīgi augstu cenu noteikšanu, vai atteikšanos slēgt darījumu ar citu tirgus dalībnieku bez objektīva at- taisnojoša iemesla. Savukārt ar ekspluatējošu rīcību saprot do- minējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību, kura apgrūtina/ierobežo klientus, piegādātājus vai pa- tērētājus, tādējādi traucējot efektīvu konkurenci. Bieži netaisnīgu cenu vai tirdzniecības noteikumu piemērošana raksturo dominējošā tirgus dalībnieka tirgu ekspluatējošu praksi, kad dominējošā stāvoklī esošs tirgus dalībnieks noteic tādus sadarbības no- teikumus, kas ekspluatē tā tirdzniecības partnerus (klientus, patērētājus). INESE HELMANE Kolektīvā dominance, tāpat kā dominējošs stāvoklis tirgū, nav aizliegta, bet ir aizliegta tās ļaunprātīga izmantošana.16 BILANCES JURIDISKIE PADOMI NOD OKĻ I G20 dalībvalstu ministri pirmo reizi ir vienoju- šies par visaptverošu atsevišķu nodokļu deklarāciju, kas atspoguļo līdzšinējos starptautiskās nodokļu sadarbības sasniegumus, šīs sadarbības nozīmi un apņemšanos to turpināt.1 Riodežaneiro G20 dalībvalstu ministru dek- larācijā par starptautisko sadarbību nodokļu jomā (turpmāk – Deklarācija) ir uzsvērts Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) darbs, lai padarītu starptautiskos nodokļu pasākumus go- dīgākus un tie efektīvāk darbotos, tostarp arī auto- mātiskā informācijas apmaiņa, izmantojot Globālo forumu par pārredzamību un informācijas apmaiņu nodokļu vajadzībām ( Global Forum on Transparency and Exchange of Information for Tax Purposes). Deklarācijā G20 dalībvalstis norāda, ka tās atzinīgi vērtē vietējās nodokļu reformas, ko nesen veikušas vairākas G20 dalībvalstis, lai novērstu nevienlīdzību un veicinātu godīgākas un progre- sīvākas nodokļu sistēmas. Vienlaikus atzinīgi tiek vērtēts progress, kas panākts Otrā pīlāra īstenoša- nā, un tiks turpināts darbs tā atbalstīšanā, lai no- drošinātu koordināciju starp valstīm, kuras īsteno Globālos bāzes preterozijas noteikumus (Global Anti–Base Erosion Rules) kā kopēju pieeju. G20 dalībvalstis apņēmušās pēc iespējas drīzākā laikā pabeigt visas Pirmā pīlāra līguma sastāvdaļas, lai pēc iespējas ātrāk parakstītu Daudzpusējo konven- ciju (Multilateral Convention jeb MLC). Deklarācijā uzsvērts ieguvums un aicinājums attiecīgajās jurisdikcijās ātri ieviest Kriptoaktīvu zi- ņošanas sistēmu (Crypto–Asset Reporting Framework jeb CARF) un grozījumus Kopējā ziņošanas stan- dartā (Common Reporting Standard jeb saīsinājumā CRS) saistītajās jurisdikcijās. ESAO tiek aicināts izvērtēt iespējas apmainīties ar informāciju nodokļu piemērošanas vajadzībām par nekustamajiem īpa- šumiem uz brīvprātības principa pamata, ieskaitot relevantu ar patiesajiem labuma guvējiem saistītu informāciju. Pilnībā ievērojot suverenitātes aspektu nodokļu piemērošanā, G20 valstis centīsies sadar- boties, lai nodrošinātu, ka ar īpaši augstu neto vērtību saistīto privātpersonu darbības tiek efektīvi apliktas ar nodokļiem. Sadarbība varē- tu ietvert paraugprakses apmaiņu, diskusiju veicinā- šanu par nodokļu principiem un izvairīšanās novēr- šanas mehānismu izstrādi, tostarp risinot potenciāli kaitīgas nodokļu prakses. G20 dalībvalstis ņem vērā debates Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ad H oc komite- jā, lai izstrādātu Apvienoto Nāciju Vispārējās konvencijas par starptautisko nodokļu sadarbību 1 Sk. https://www.oecd.org/ en/about/news/ press-releases/2024/07/ statement-by-the-oecd- secretary-general-g20- tax-declaration.html. Fo to: © st okk et e – st ock.adobe .c om Šajā rakstā pievērsīsimies G20 dalībvalstu ministru pieņemtajai deklarācijai par starptautisko sadarbību nodokļu jomā un Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 29. jūlija spriedumam lietā C–623/22, kurā izskatīts jautājums par agresīvu nodokļu shēmu plānošanas apkarošanu. Aktualitātes starptautiskajās un Eiropas Savienības NODOKĻU TI E SĪ B Ā S Deklarācija par starptautisko sadarbību nodokļu jomā17 NR. 9 (135), 2024. GADA SEPTEMBRIS NOD OKĻI (UN Framework Convention on International Tax Cooperation jeb UNFCITC) darba uzdevumu. Tiek sagaidīts, ka ANO dalībvalstis diskusijās iesaistī- sies godprātīgi un sadarbības garā, ņemot vērā gan jaunattīstības, gan attīstīto valstu centienus stip- rināt starptautisko nodokļu sadarbību un padarīt to pilnībā iekļaujošu un efektīvāku. Attiecīgi G20 dalībvalstis uzsver, cik svarīgi ir: atbalstīt stabilu un prognozējamu starptautis- ku nodokļu sistēmu un veicināt iekļaujošu un efektīvu starptautisko sadarbību nodokļu jomā, panākot plašu vienprātību; par prioritāti noteikt jautājumus, par kuriem valstis, visticamāk, panāks vienprātību un kurus var efektīvi īstenot; koncentrēšanās uz strīdu izšķiršanas mehānis- mu (Dispute Resolution Mechanism jeb DRM) uzlabošanu un kapacitātes palielināšanu nodok- ļu jautājumos valstīs, kurām tas ir nepieciešams. G20 dalībvalstis Deklarācijā uzsver dažādus veidus kā stiprināt strīdu izšķiršanas mehānismus, tostarp izmantojot dažādas iniciatīvas, piemēram, programmu „Nodokļu inspektori bez robežām”. 2 Padomes Direktīva (ES) 2018/822 (2018. gada 25. maijs), ar ko attiecībā uz obligāto automātisko informācijas apmaiņu nodokļu jomā saistībā ar ziņojamām pārrobežu shēmām groza Direktīvu 2011/16/ES. 3 Padomes Direktīva 2011/16/ES (2011. gada 15. februāris) par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK. JŪLIJA SAUŠA Mag. iur., Jūlijas Saušas juridiskais birojs valdes priekšsēdētāja, Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektore, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēja, Ekonomikas un kultūras augstskolas pasniedzēja Fo to: Aiv ar s Siliņš Sadarbība varētu ietvert paraugprakses apmaiņu, diskusiju veicināšanu par nodokļu principiem un izvairīšanās novēršanas mehānismu izstrādi, tostarp risinot potenciāli kaitīgas nodokļu prakses. EST par agresīvu nodokļu shēmu plānošanas apkarošanu Eiropas Savienības Tiesa (EST) 2024. gada 29. jūlija spriedumā izskatīta lieta C–623/22 Beļģijas nodokļu juristu asociācija un citas perso- nas, kurā apstrīdēta Direktīvas (ES) 2018/8222 (DAC6), kas ir transponēta Beļģijas tiesību ak- tos, spēkā esamība, ņemot vērā ES tiesību aktos un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētās tiesības. Prasītāji pamatlietā – Beļģijas nodokļu ju- ristu asociācija, Franciski un vāciski runājošo advokātu kolēģija, Flandrijas Advokātu kolē- ģija, Grāmatvežu un nodokļu konsultantu in- stitūts u.c. lūdza Beļģijas Konstitucionālo tiesu (Cour constitutionnelle), kas ir iesniedzējtiesa, pilnībā vai daļēji atcelt 2019. gada 20. decem- bra likumu, ar ko transponē DAC6, ciktāl tas piemērojams arī nodokļiem, kas nav uzņēmumu ienākuma nodoklis. Tā kā šī nediferencētā pie- mērošana ir pamatota ar Direktīvas 2018/822 (DAC6) noteikumiem, iesniedzējtiesa uzskatī- ja par vajadzīgu uzdot prejudiciālus jautājumus EST par šīs direktīvas spēkā esamību, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principus, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 20. un 21. pantu. Kā norādīts EST preses paziņojumā, tiesa atzina, ka iesniegto direktīvas noteikumu ter- minoloģijas precizitātes un skaidrības pakāpe neapšauba šīs direktīvas spēkā esamību, tāpat uzskata, ka ziņošanas pienākuma radītie traucē- jumi starpnieka un attiecīgā nodokļu maksātāja privātajai dzīvei ir defi nēti pietiekami precīzi. Turklāt EST paskaidroja, ka 2022. gada 8. decembra spriedumā Orde van Vlaamse Balies u.c tā bija lēmusi, ka pienākums, kas uz- likts advokātam (kurš atbrīvots no ziņošanas pienākuma juridiskās profesionālās privilēģijas dēļ) informēt citus nodokļu shēmā iesaistītos starpniekus par viņu ziņošanas pienākumiem, pārkāpj šo juridisko profesionālo privilēģiju. Taču tas neattiecas uz citiem profesionāļiem, kuri var būt pilnvaroti nodrošināt juridisko pārstāvību. EST arī uzskata, ka ziņošanas pienākums, kas uzlikts starpniekiem, kuriem nav tiesību uz atbrīvojumu no šī pienākuma juridiskās profe- sionālās privilēģijas dēļ, kā arī attiecīgajam no- dokļu maksātājam, ir samērīgs un attaisnojams. Turpmāk ieskats EST atbildēs uz iesnieg- tajiem jautājumiem.18 BILANCES JURIDISKIE PADOMI NOD OKĻI DAC6 tvērums attiecībā uz piemērojamiem nodokļiem Direktīva 2011/16/ES3 paredz, ka visiem starp- niekiem un, pat ja tādu nav, tad attiecīgajam nodokļu maksātājam, kas iesaistīts potenciāli agresīvās pārro- bežu nodokļu shēmās (kas varētu radīt nodokļu izvai- rīšanos un slēpšanu), ir jāziņo par tām kompetentajām nodokļu iestādēm („ziņošanas pienākums”). EST ir vērsusi uzmanību, ka nekas tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos neļauj secināt, ka agresī- vas nodokļu plānošanas prakse var tikt īstenota tikai uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā, izslēdzot citus tiešos nodokļus, piemēram, ienākuma nodokli, kas piemērojams fi ziskajām personām, un netiešos no- dokļus, kuri atšķirībā no pievienotās vērtības nodokļa (PVN), muitas nodokļiem un akcīzes nodokļiem, kas izslēgti no grozītās Direktīvas 2011/16 piemērošanas jomas, tāpat kā šie trīs netiešo nodokļu veidi nav īpaša ES tiesiskā regulējuma priekšmets, atbilstoši kuram mērķis cīnīties pret šādu praksi attiecīgā gadījumā var tikt nodrošināts konkrētāk. Kā lietā norādījis ģenerāladvokāts, lai gan Eiropas Komisijas (EK) 2017. gada 21. jūnija ietekmes no- vērtējumā par grozījumiem Direktīvā 2011/16 lielāka uzmanība ir pievērsta tiešajiem nodokļiem, tajā tomēr ir noteikts, ka jebkura veida nodokļi vai nodevas var būt agresīvas nodokļu plānošanas priekšmets. Tiesību normu skaidrība un precizitāte Iesniedzējtiesa lūdza EST pārbaudīt grozītās Direktīvas 2011/16 spēkā esamību, ņemot vērā tiesis- kās drošības principu, Hartas 49. panta 1. punktā no- stiprināto tiesiskuma principu krimināltiesību jomā un Hartas 7. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ciktāl jēdziens „shēma” un tādējādi jēdzieni „pārrobežu shēma”, „tirgojama shēma”, kā arī „individualizēta shēma”, „starpnieks”, ”dalībnieks”, „sais- tīts uzņēmums”, kā arī apzīmējums „pārrobežu”, dažādas „pazīmes”, „galvenā ieguvuma tests” un – visbeidzot – ziņošanas pienākuma izpildei noteiktā 30 dienu termiņa sākums, kas šajā direktīvā izmantoti un paredzēti, lai noteiktu šī pienākuma piemērošanas jomu un tvērumu, nav pietiekami skaidri un precīzi. EST atkārtoti uzsvēra, ka tiesiskās drošības prin- cips prasa: lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas; lai to piemērošana personām būtu paredzama, it īpaši tad, ja tās var radīt nelabvēlīgas sekas. Minētais princips tostarp prasa, lai tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tajā noteikto pienākumu apjomu un lai šīs personas nepārprotami zinātu savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties. Tomēr šīs prasības nevar interpretēt kā tādas, kas nepieļauj, ka ES likumdevējs tā pieņemtajā tiesību normā izmanto abstraktu juridisku jēdzienu, nedz arī kā tādas, kuras paredz, ka šādā abstraktā tiesību normā jāmin dažādi konkrēti gadījumi, kad tas var būt piemērojams, jo li- kumdevējs visus šos gadījumus nevar noteikt iepriekš. Runājot par tiesiskuma principu krimināltiesību jomā, EST uzsvēra, ka pati grozītā Direktīva 2011/16 neparedz sankcijas par ziņošanas pienākuma pārkāpu- mu. Tās 25. a pants šajā ziņā paredz, ka ES dalībval- stīm jānosaka efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas, proti, sankcijas, kam var būt krimināltie- siskas iezīmes. Likumā ir skaidri jādefi nē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi. Tiesiskuma princips krimināltiesību jomā ir ievērots, ja attiecīgā persona, ņemot vērā atbilstošās tiesību normas formulējumu un vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto tiesību normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbī- bām un bezdarbību tai draud kriminālatbildība. EST norādīja, ka apstāklis, ka tiesību aktos ir at- sauce uz vispārīgiem jēdzieniem, kas pakāpeniski jāno- skaidro, principā neliedz šos valsts tiesību aktus uzskatīt par tādiem, kuros ietverti skaidri un precīzi noteikumi, kas attiecīgajai personai ļauj paredzēt, par kādām dar- bībām un bezdarbību var tikt piemēroti krimināltiesiska rakstura sodi. Visbeidzot EST uzsvēra, ka pra- sītā paredzamības pakāpe lielā mērā ir atkarīga no attiecīgā akta satura, no jomas, uz kuru tas attiecas, kā arī no tā adresātu skaita un statusa. Likuma pa- redzamība pieļauj, ka attiecīgā persona ir spiesta izmantot profesionālus pa- domus, lai lietā pastāvošajos ap stākļos saprātīgi novērtētu, kādas sekas attie- cīgais akts varētu radīt. Šo gadījumu it īpaši var attiecināt uz profesionāļiem, kas pieraduši, ka, veicot savus pienāku- mus, viņiem jārīkojas ar lielu rūpību. Tāpat arī no viņiem var gaidīt, ka viņi īpaši parūpēsies par to, lai tiktu novēr- tēti ar viņu darbību saistītie riski. Jēdziens „shēma” un tā izpratne EST, runājot par jēdzienu „shēma”, ieskicē, ka tas nav konkrēti defi nēts grozītās Direktīvas 2011/16 3. pantā „Defi nīcijas”. Šis jēdziens šajā direktīvā ir izmantots vai nu viens pats, vai arī kopā ar citiem jēdzieniem, lai veidotu jēdzienus „pārrobežu shēma”, „ziņojama pārrobežu shēma”, „tirgojama shēma” un „individualizēta shēma”. Jēdziens „shēma” ir izmantots arī IV pielikumā tā- dās frāzēs kā shēma, kas „ietekmē ienākuma pārvēršanu kapitālā, dāvinājumos vai citās ieņēmumu kategorijās, kurām tiek piemērots zemāks nodoklis vai atbrīvojums no nodokļa”, shēma, „kas ietver apļveida darījumus [..]” vai arī teikuma daļā, „kur starpniekam ir tiesības saņemt maksu [..] par shēmu, un šī maksa ir noteikta atkarībā no nodokļu priekšrocības apmēra, kas izriet no shēmas”. Visbeidzot minētās direktīvas 3. panta 18. punktā ir norādīts, ka jēdziens „shēma” ietver arī shēmu virkni un ka shēma var ietvert vairākus posmus vai daļas. Turklāt Direktīvas 2018/822 2. apsvērumā ir noteikts, ka „dalībvalstīm kļūst arvien grūtāk aizsargāt Jēdziens „shēma” jāsaprot tā parastajā nozīmē kā mehānisms, darījums, struktūra vai stratēģiju kopums, kura mērķis ir veikt nodokļu plānošanu. Fo to: © st okk et e – st ock.adobe .c om19 NR. 9 (135), 2024. GADA SEPTEMBRIS NOD OKĻI savas valsts nodokļu bāzes no samazināšanas, jo nodok- ļu plānošanas struktūras ir kļuvušas īpaši sarežģītas un tajās bieži tiek izmantotas priekšrocības, ko sniedz ar- vien lielākā gan kapitāla, gan personu mobilitāte iekšējā tirgū”, un ir norādīts, ka „šādas struktūras parasti sastāv no shēmām, kas ir izveidotas dažādās jurisdikcijās un novirza ar nodokļiem apliekamo peļņu uz labvēlīgāku nodokļu režīmu vai samazina nodokļu maksātāju kopējo maksājamo nodokļu summu”. Jēdziens „shēma” jāsaprot tā parastajā nozīmē kā mehānisms, darījums, struktūra vai stratēģiju kopums, kura mērķis ir veikt nodokļu plānošanu. Nevar izslēgt, kā būtībā minēts grozītās Direktīvas 2011/16 3. panta 18. punkta beigās, ka pašu shēmu var veidot vairākas shēmas. Tā tas var būt tādas shēmas gadījumā, kas ie- tver dažādu tādu juridisku un fi skālu mehānismu ko- ordinētu īstenošanu dažādās dalībvalstīs vai atbilstoši pakāpeniskam grafi kam, kuri nav tikai šīs shēmas pos- mi vai daļas, bet jau individuāli un atsevišķi viens no otra veido nodokļu plāna īstenošanu un kopā veido vienotu nodokļu plāna īstenošanu. Tikai tad, ja un ciktāl pašu shēmu veido mehānismi, kas ir ne tikai tās posmi vai daļas, bet kas jau individuāli un atsevišķi viens no otra veido nodokļu plāna īstenoša- nu un kas jau veido „ziņojamas pārrobežu shēmas”, proti, shēmas, kuras katra individuāli un atsevišķi rada „iespē- jamu nodokļu apiešanas risku”, minētais ziņošanas pienākums ir piemērojams gan katrai šai shēmai, gan attiecīgā brīdī – shēmai, ko tās veido, kopu- mā. Savukārt, ja „ziņojamu shēmu” veido mehānismi, kas neatbilst šīm pazīmēm, šis pats pienākums pastāv tikai attiecībā uz šo shēmu un rodas tikai dienā, kad šī shēma atbilst kādam no pagaidu nosacījumiem, kuri paredzēti grozītās Direktīvas 2011/16 8. ab panta 1. punktā. EST uzsver, ka jēdziens „shēma”, šķiet, ir pietiekami skaidrs un precīzs, ievērojot prasības, kas izriet no tiesiskās drošības un tiesiskuma krimināltiesību jomā principiem. Jēdzieni „pārrobežu shēma”, „tirgojama shēma” un „individualizē- ta shēma” ir defi nēti grozītās Direktīvas 2011/16 attiecīgi 3. panta 18., 24. un 25. punktā. Ziņošanas pienākums starpniekiem, kas nav advokāti Prejudiciālais jautājums šajā lietā attiecas arī uz grozītās Direktīvas 2011/16 8. ab panta 5. punktā pa- redzēto paziņošanas pienākumu un ir līdzīgs tam, kas saistībā ar advokātiem uzdots lietā, kurā taisīts EST 2022. gada 8. decembra spriedums lietā C694/20 Orde van Vlaamse Balies u.c. Šis jautājums šajā lietā attiecas uz starpniekiem, kas nav advokāti un kam saskaņā ar valsts tiesībām jāievēro saziņas konfi dencialitāte. Informācijas par iespējami agresīvām nodokļu plā- nošanas shēmām obligātu sniegšanu, izmantojot infor- mācijas ziņošanas pienākumu, kas uzlikts starpniekiem, Savienības likumdevējs ir atzinis par būtisku katra šī mēr- ķa sasniegšanai, kā izriet no Direktīvas 6.–8. apsvēruma. Grozītās Direktīvas 2011/16 8. ab panta inter- pretācija tādā nozīmē, ka tā ļauj dalībvalstīm piešķirt visiem starpniekiem, piemēram, nodokļu konsul- tantiem, notāriem, revidentiem, grāmatvežiem vai baņķieriem, atbrīvojumu no šādas ziņošanas, ciktāl saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām uz viņiem attiecas saziņas konfi dencialitāte, iespējams, izraisītu to, ka tiktu dota iespēja apšaubīt ES likumde- vēja ieviestā ziņošanas mehānisma efektivitāti. Grozītās Direktīvas 2011/16 8. ab panta 5. punktā iz- darītā atsauce uz saziņas konfi dencialitāti, kas piemē- rojama „saskaņā ar valsts tiesībām”, ir izskaidrojama ar to, ka, lai gan advokāta un klienta saziņas pastiprināta aizsardzība ES mērogā jau ir garantēta, pamatojoties uz Hartas 7. un 47. pantu, šīs aizsardzības noteiku- mi un it īpaši nosacījumi un ierobežojumi, ar kādiem citi profesionāļi, uz kuriem attiecas saziņas konfi den- cialitāte, attiecīgā gadījumā var atsaukties uz līdzīgu aizsardzību, ir reglamentēti valsts tiesībās. Šajā ziņā no EST rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka dažas dalībvalstis tiesības nodrošināt pārstāvību tiesā attiecina arī uz citām profesijām, kas nav advokāti. Pienākums ziņot par pārrobežu shēmām No ECT judikatūras izriet, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 1. punkts aizsargā jebkādas sarakstes starp indivīdiem konfi dencialitāti un piešķir pastiprinātu aizsardzību saziņai starp advokātiem un viņu klientiem. Savukārt Hartas 7. pants garantē šo juridisko konsultāciju noslē- pumu gan attiecībā uz to saturu, gan uz pašu faktu, ka tās ir notikušas. Kā norādījusi ECT, personas, kas kon- sultējas ar advokātu, var pamatoti gaidīt, ka viņu saziņa paliek privāta un konfi denciāla. Tāpēc, izņemot ārkārtas situācijas, šīm personām ir jābūt tiesiskajai paļāvībai, ka viņu advokāts bez viņu piekrišanas nevienam neizpaudīs informāciju, ka tās ir konsultējušās ar šo advokātu. Runājot par citiem profesionāļiem, kas – kaut arī dalībvalstis attiecīgā gadījumā tos ir pilnvarojušas nodrošināt pārstāvību tiesā – neatbilst iepriekš mi- nētajām pazīmēm. Konsultāciju sniegšanas saiknes starp ziņojošo starpnieku un viņa klientu esamība tiek darīta zināma starpniekam, kam sniegts paziņojums, un beigu beigās nodokļu iestādei. Cīņa pret agresīvu nodokļu plānošanu un izvairīša- nās no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanas risku novēršana ir svarīgi mērķi, no kuru sasniegšanas ir atkarīga ne vien nodokļu bāzes un tātad dalībvalstu nodokļu ieņēmumu aizsardzība un taisnīgas nodokļu vides izveide iekšējā tirgū, kā tas uzsvērts Direktīvas 2018/822 2. un 6. apsvērumā, bet arī s abalansēta nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījuma starp dalībvalstīm saglabāšana un efektīvas nodokļu iekasēšanas nodrošināšana, attiecībā uz kuriem EST ir konstatējusi, ka tie ir leģitīmi mērķi. Šādos ap stākļos tas, ka ziņošanas pienākums attiecīgā gadījumā var būt piemērojams likumīgām pārrobežu shēmām, neļauj uzskatīt, ka minētais pienākums ir ne- samērīgs nedz attiecībā uz nodokļa maksātāju, kas gūst labumu no attiecīgās shēmas, nedz starpnieku, kurš to izstrādājis. Tādējādi EST uzskata, ka nav konstatējami elementi, kas varētu ietekmēt Hartas 7. pantā garantē- tās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.Next >