Ko svarīgi zināt par saistību izpildes nodrošinājumu

Prakse liecina, ka nereti veidojas situācijas, kad parādniekam ir grūtības izpildīt uzņemtās saistības pret kreditoru. Lai pēc iespējas mazinātu šādus gadījumus, kad saistības netiek pildītās, lieti noder saistību izpildes nodrošinājumi. Kādi tie var būt, ko paredz Civillikums un speciālie normatīvie akti, kas šajā jomā ir aktuāls tiesu praksē, skaidro Sandis Bērtaitis, zvērināts advokāts, WALLESS zvērinātu advokātu birojs SIA partneris.

Saistību tiesībai neatkarīgi no tā, vai šī saistību tiesība izriet no tiesiska darījuma, likuma vai neatļautas darbības, piemīt juridiskais spēks. Kā to savulaik ir atzīmējis profesors Kalvis Torgāns, saistību tiesībai pašai par sevi ir pietiekami liels spēks, lai kreditors varētu prasīt izpildījumu un vajadzības gadījumā panāktu tiesas spriedumu par saistības piespiedu izpildi. Taču ar to ne vienmēr pietiek, lai kreditors faktiski saņemtu viņam pienākošos izpildījumu.

Nav zināms, vai brīdī, kad pienāks laiks nokārtot saistības, parādniekam būs:

• manta, ar ko samaksāt parādu vai atlīdzināt zaudējumus (var nepietikt aktīvu saistību izpildei vai pastāvēt citi kreditoru kavējoši faktori);
• griba izpildīt savu saistību.

Saistību nodrošinājums, saukts arī par saistību pastiprināšanas līdzekli, mēģina mazināt šos divus riskus un sekmēt saistības izpildes disciplīnu. Tas ir saistību nodrošinājuma pamatmērķis.

Jāņem vērā, ka saistību nodrošinājuma līdzekļiem piemīt akcesors raksturs, t.i., tie nevar eksistēt bez pamatsaistības. Tātad vienmēr vispirms ir nepieciešama spēkā esoša pamatsaistība, un attiecīgais saistības nodrošinājuma līdzeklis vienmēr būs tai pakārtots.

Saistību nodrošinājuma arhitektūra

Saistību nodrošinājums var izpausties trīs fundamentālos modeļos:

• noteiktas mantiskas vērtības nodošanā kreditoram vēl pirms saistības izpildes termiņa, visbiežāk jau pie līguma noslēgšanas, vai šādu mantisko vērtību atsavināšanas apgrūtināšanā par labu kreditoram;
• trešās personas piesaistīšanā parādnieka pusē, ar iespēju prasīt izpildījumu arī no tās;
• pamatsaistības papildināšana ar mantisku blakus saistību, tādējādi pastiprinot parādnieka ieinteresētību saistības izpildē.

Saistību nodrošinājuma veidi

Saistību nodrošinājumus parasti nodibina ar līgumu. Ir atsevišķi gadījumi, kad saistību nodrošinājumus var nodibināt uz tiesas nolēmuma pamata vai tie pastāv uz normatīvo aktu pamata. Nodrošinājumu veidi var būt ļoti dažādi.

Civillikumā ir regulēti četri klasiskie biežāk izmantotie saistību nodrošinājuma veidi:

• galvojums;
• līgumsods;
• rokas nauda;
• ķīla (hipotēka u.c. ķīlas veidi).

Speciālie normatīvie akti paredz arī citus nodrošinājuma līdzekļus. Piemēram, atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 50. panta ceturtajai daļai piegādātājs piedāvājuma nodrošinājumu un saistību izpildes nodrošinājumu ir tiesīgs iesniegt kā bankas garantiju, apdrošināšanas polisi vai, ja pasūtītājs šādu iespēju ir paredzējis iepirkuma procedūras dokumentos, kā naudas summas iemaksu pasūtītāja norādītajā kontā. Arī Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā ietverta līdzīga pieeja.

Jāmin, ka līgumu slēgšanas brīvības princips pieļauj pusēm vienoties arī par likumā neminētiem saistību nodrošināšanas līdzekļiem. Viens no populārākajiem ir drošības nauda, kuru izīrētāji nereti prasa iemaksāt īrniekiem, uzsākot īres tiesiskās attiecības, lai pasargātu sevi no iespējamiem zaudējumiem, beidzoties īres attiecībām.

Satversmes tiesas prakse

Pirms pāris gadiem Satversmes tiesā tika risināts jautājums par kompensāciju kā saistību nodrošinājuma līdzekli. Precīzāk, Satversmes tiesa vērtēja, vai Latvijas Republikas Satversmei atbilst normatīvi noteiktais enerģijas lietotāja pienākums maksāt ne vien par izlietoto dabasgāzi, bet arī kompensāciju, ja ir pārkāpti Ministru kabineta noteikumi par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai līgums par dabasgāzes piegādi, un tā rezultātā enerģijas lietotājam ir samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa apjoms vai radīta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas.

1 Sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta spriedumu lietā Nr. 2019–10–0103.

Satversmes tiesa atzina, ka kompensācija pēc tās juridiskās dabas ir pielīdzināma līgumsodam. Tiesa norādīja, ka kompensācija ir līdzeklis dabasgāzes enerģijas lietotāja lietošanas noteikumos un līgumā par dabasgāzes piegādi noteikto enerģijas lietotāja saistību pastiprināšanai.¹

2 Sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra spriedumu lietā Nr. 2019–37–0103.

Kompensācija kā enerģijas lietotāja saistību pastiprināšanas līdzeklis motivē enerģijas lietotāju ievērot dabasgāzes lietošanas noteikumus un līgumu par dabasgāzes piegādi un sekmē dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu prevenciju, tādējādi veicinot kvalitatīvu un drošu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu.²

«Tātad arī speciālajos likumos var būt ietverti dažādi specifiski saistību nodrošinājumi, kas būtu jāņem vērā,» uzsver S. Bērtaitis.

Saistību nodrošinājums un maksātnespēja

Saistību nodrošinājuma kontekstā parādnieka maksātnespēja ir galēji nevēlamais scenārijs. Kāda ir saistību nodrošinājuma nozīme šādā situācijā?

Kaut arī ikvienā saistībā pieļaujami visdažādākie nodrošinājuma veidi, tomēr, lai maksātnespējas procesā iegūtu nodrošināta kreditora statusu, kreditoram ir jābūt vai nu komercķīlas vai hipotēkas ņēmējam. Maksātnespējas likuma 7. panta pirmā daļa noteic: 

«Faktiski tikai šie divi veidi — komercķīla vai hipotēka — ir tie, kas garantē tādu nodrošinājuma līmeni, kas kreditoram piešķir priekšrocības maksātnespējas procesā,» uzsver S. Bērtaitis. «Līdz ar to visi iepriekš minētie nodrošinājumu veidi maksātnespējas gadījumā reducējami tikai uz diviem.»

Ja ir bijis pielīgts un uzkrāts līgumsods, tad maksātnespējas procesa laikā tas netiek dzēsts, bet jāņem vērā, ka līgumsoda pieaugums tiek apturēts, ierosinot tiesiskās aizsardzības vai maksātnespējas procesu. Līgumsods, kas ir kreditoru blakus prasījums, tiek apmierināts beidzamajā kārtā, ja parādniekam ir pietiekami līdzekļi, lai varētu norēķināties. Tātad līgumsods maksātnespējas procesa ietvaros zināmā mērā kā nodrošinājuma līdzeklis zaudē savu nozīmi un kļūst sekundārs. «Arī ar rokasnaudas atgūšanu ir līdzīgi: tās devējs kā kreditors var pieteikties un iestāties kreditoru rindā, taču rokasnaudas atmaksa nav prioritāra,» norāda zvērināts advokāts.

Kreditors ar nosacītu prasījumu

Ir gadījumi, kad saistību nodrošinājumu sniedz trešā persona, kas pati nav parādnieks, bet kļūst maksātnespējīga. Advokātu biroja praksē ir konstatēts, ka bieži vien maksātnespējas procesā šis jautājums tiek palaists garām. Cilvēki vai nu nezina, vai nav aktīvi izmantojuši iespēju saglabāt saistību nodrošinājumu, ja saistību nodrošinājuma devējs tiek pasludināts par maksātnespējīgu laikā, kamēr nodrošinātā pamatsaistība vēl nav izpildīta.

Pirms desmit gadiem Saeima pieņēma grozījumus Maksātnespējas likumā, lai ieviestu jēdzienu «kreditors ar nosacītu prasījumu». Atbilstoši Maksātnespējas likuma 73. panta ceturtās daļas 5.¹ punktam personai, piesakoties par kreditoru maksātnespējas procesā, iesniegumā jānorāda, vai tā atzīstama par tādu kreditoru, kura prasījuma tiesības ir atkarīgas no nosacījuma iestāšanās, kā arī prasījuma apmēru un datumu (ja tāds ir zināms), līdz kuram nosacījumam jāiestājas.

Savukārt minētā likuma 118.¹ pants noteic kreditoru prasījumu segšanas kārtību, ja pieteikts tāda nodrošinātā kreditora prasījums, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās.

Maksātnespējas likums vispārīgi noteic: ja kreditors nepieteic savu prasījumu likumā noteiktajā termiņā, tad viņš neatgriezeniski zaudē prasījuma tiesības. Ar minētajām izmaiņām tika atļauts kreditoriem pieteikt ne tikai tādus prasījumus, kas jau ir iestājušies, bet arī nosacītus, t.i., pieteikt prasījumu, lai gan nav vēl zināms, vai šis prasījums iestāsies vai ne. Piesakot ar šādu nosacītu prasību, persona, kurai uz pieteikšanās brīdi vēl nav kreditora statusa, proti, nav tiesību saņemt izpildījumu no parādnieka, saglabā prasījumu pret parādnieku.

Nosacītais prasījums maksātnespējas procesā ir būtisks ne vien attiecībā uz pašu parādnieku, bet arī attiecībā uz citu personu sniegtiem saistību nodrošinājumiem. Proti, hipotēkas vai ķīlas devējs var būt trešā persona (ne pats parādnieks), un arī tā var kļūt maksātnespējīga. Līdzīgi arī galvojuma devējam var tikt ierosināts maksātnespējas process, lai gan nodrošinātās pamatsaistības galīgs izpildījums vēl nav bijis. Arī šajos gadījumos kreditoriem ir svarīgi, lai nodrošinājumi tiktu saglabāti, un tas ir panākams, piesakot nosacīto kreditora prasījumu.

Saistības grozījumu ietekme

Advokātu biroja praksē nereti tiek risināts jautājums, kas notiek ar saistības nodrošinājumu, ja pamatsaistība tiek grozīta. Proti, pamatsaistību, kas ir īstenojama ilgākā laika periodā, var būt nepieciešams grozīt gan attiecībā uz termiņu, gan uz summu, gan mainīt citus noteikumus. Rodas jautājums — vai un kas jādara ar nodrošinājuma līdzekļiem, kas ir piemēroti sākotnēji? Ne vienmēr puses tam pievērš uzmanību, tāpēc praksē rodas neskaidrība, kādas ir šādu izmaiņu sekas.

Kā iepriekš minēts, saistību nodrošinājuma akcesorā daba izpaužas tādējādi, ka tā pieprasa saistības nodrošinājuma atbilstību pamatsaistībām. Tātad, ja pamatsaistība atkrīt vai izbeidzas, izbeidzas arī saistību nodrošinājums.

Kāda tam ir nozīme? Ja pamatsaistību grozījumi ir tik būtiski, ka varam runāt jau par pārjaunojumu (ir mainījušās puses, ir tik būtiski grozījumi, kas maina pašu darījuma būtību u.c.), tad kā pamatsaistības pārjaunojuma sekas jāmin agrākā prasījuma izbeigšanās kopā ar visām pie tā piederīgām blakus tiesībām (t.sk. ķīlu, galvojumu un līgumsodu).

Ja grozījumi pamatsaistībai nav bijuši tik nozīmīgi, lai sasniegtu pārjaunojuma līmeni (mainīti atsevišķi, nebūtiskāki noteikumi), tad jāpatur prātā, ka saistību nodrošinājums ne vienmēr attieksies uz visu saistību kopumā. Tas vienmēr var būt aprobežots, attiecināms tikai uz kādas pamatsaistības daļu. Tātad saistības nodrošinājumam ne vienmēr ir jāsakrīt ar pamatsaistību, tas var būt arī mazākā apmērā, piemēram, ķīla vai galvojums var atbildēt par mazāku summu kā pamatsaistība. Minētajam ir nozīme tajos gadījumos, kad pamatsaistība tiek grozīta, piemēram, palielinot pamatsaistību, bet nepalielinot nodrošinājuma apmēru. Šādā situācijā nodrošinājums atbildēs tikai par nodrošinājuma līgumā norādīto apmēru.

Tiesu praksē ir atzīts, ka, ja pēc galvojuma saistības uzņemšanās bez galvinieka piekrišanas notiek vienošanās starp kreditoru un parādnieku par parāda saistību grozīšanu, tad galviniekam šāda saistību grozīšana ir saistoša tikai tad, ja tā viņam ir zināma un galvinieks tai ir piekritis. Taču galvinieka stāvokli nepasliktina, un līdz ar to galvinieka piekrišana nav nepieciešama tādai kreditora un pamatparādnieka papildu vienošanās, ar kuru samazināta parāda summa.

Turpretī attiecībā uz pamatsaistības grozījumiem, kas nodrošināti ar ķīlu, tiesu prakse liecina par tendenci saglabāt ķīlas nodrošinājumu, līdz nodrošinātās saistības ir galīgi izpildītas neatkarīgi no pamatsaistības grozīšanas fakta.

Jebkurā gadījumā gan galvojuma, gan ķīlas līgumā būtu jāiekļauj regulējums, kas noteiktu, kā pusēm rīkoties, ja vēlāk tiek grozīta pamatsaistība, iesaka S. Bērtaitis.

Nodrošinājumi trešo personu labā

Praksē ir novērots, ka pastāv neskaidrības un pārpratumi par to, kas notiek ar saistību nodrošinājumu, ja tas tiek dots par labu trešajai personai. Izplatīts piemērs — bankā tiek ņemts kredīts un par to ķīlu dod vai galvo cita persona.

Primāri būt vērtējams, kādēļ persona sniedz nodrošinājumu trešās personas labā, kāds ir tās mērķis: kāpēc persona apgrūtina savu mantu vai uzņemas papildu saistības par labu citai personai?

Attiecībā uz komersantiem jāpatur prātā Komerclikuma pirmais pants, kas noteic, ka komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Viens no komercdarbības pamatprincipiem ir atlīdzības princips, kas uzsver, ka komercdarbības mērķis ir gūt peļņu un ir pieņemams, ka visi komersanta komercdarbības ietvaros slēgtie komercdarījumi ir atlīdzības darījumi. Ir nostiprinājusies arī vispārēja prakse, ka gan sabiedrības dalībniekiem, gan valdes locekļiem ir jārīkojas kā krietniem un rūpīgiem saimniekiem, jābūt lojāliem. Līdz ar to ir aizliegts rīkoties veidā, kas pasliktina vai var pasliktināt komersanta stāvokli.

Ņemot vērā šos apstākļus, jārēķinās, ka, sniedzot nodrošinājumu trešās personas labā, vienmēr zināmā pakāpē būs klātesošs apstrīdēšanas risks. Proti, ja parādnieks neizpildīs saistību, varētu tikt vērtēts, vai darījums (nodrošinājuma sniegšana trešās personas labā) ir saimnieciski izdevīgs nodrošinājuma devējam un vai tam ir ekonomiski attaisnojams pamats.

Maksātnespējas gadījumā Maksātnespējas likums noteic pienākumu maksātnespējas procesa administratoram izvērtēt maksātnespējīgās sabiedrības iepriekš noslēgtos darījumus noteiktā periodā. Ja ir uzskatāms, ka šādam darījumam nav bijis ekonomiski attaisnojama pamata un tas ir nodarījis kaitējumu komercsabiedrībai, tad maksātnespējas administrators uz likuma pamata var darījumu apstrīdēt un lūgt tiesu atzīt to par spēkā neesošu.

Advokātu biroja praksē ir nācies saskarties ar gadījumiem, kad darījumi uz šī pamata (ekonomiskā pamata trūkums) tiek apstrīdēti arī ārpus maksātnespējas procesa, uz vispārējā Civillikuma regulējuma pamata. Piemēram, šādu prasījumu var celt dalībnieks, apstrīdot sabiedrības noslēgtu nodrošinājuma līgumu par ķīlas nodibināšanu, uzskatot, ka tas nav ekonomiski pamatots darījums un kaitē komercsabiedrības interesēm.

Vienlaikus jāņem vērā, ka prasības nodrošinājumu var sniegt arī koncerna ietvaros, kur vienotās ekonomiskās interesēs var darboties vairākas savstarpēji saistītas komercsabiedrības. Koncerna līmenī var būt arī savstarpēji izsniegti nodrošinājumi, no kuriem nodrošinājuma devējam ir nevis tiešs, bet pastarpināts labums, ievērojot trešās personas lomu grupas iekšienē. 

Tādējādi trešās personas labā sniegta saistību nodrošinājuma apstrīdēšanas riska kontekstā jāvērtē darījuma raksturs, mērķis, kā arī iesaistīto sabiedrību iepriekšējie savstarpējie darījumi un ietekme uz kreditoru interesēm.

Kreditoru vienlīdzība

Kreditoru vienlīdzības princips aktualizējas maksātnespējas procesa ietvaros. Maksātnespējas likums kā vienu no principiem 6. panta 2. punktā noteic kreditoru vienlīdzības principu, kas paredz, ka kreditoriem tiek dotas vienlīdzīgas iespējas piedalīties procesā un vienlīdzīgā proporcijā saņemt savu prasījumu apmierinājumu.

Nevienlīdzīga attieksme var arī izpausties kā selektīva nodrošinājuma došana kreditoriem, piemēram, ja parādnieks īsi pirms maksātnespējas pasludināšanas vienam no kreditoriem ir piešķīris nodrošinājumu — ķīlu vai citu nodrošinājuma līdzekli. Šādā veidā attiecīgais kreditors tiek nostādīts priviliģētākā stāvoklī attiecībā pret citiem kreditoriem. Augstākā tiesa spriedumā Nr. SKC–294/2019 ir norādījusi: ja šādi darījumi notiek īsi pirms maksātnespējas pasludināšanas, tie nonāk pretrunā ar kreditoru vienlīdzības principu un dod nepamatotas priekšrocības atsevišķiem kreditoriem.

Tādējādi ir jāpatur prātā, ka īsi pirms maksātnespējas pasludināšanas noslēgti darījumi, kuru rezultātā kāds kreditors var gūt lielāku proporcionālu apmierinājumu nekā citi kreditori, ir apstrīdami.

Līgumsods

Gandrīz katrā līgumā ir iekļauts līgumsods, tā piemērošana darījumu nodrošināšanā ir ļoti populāra, akcentē S. Bērtaitis. Civillikuma 1716. pants noteic, ka līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību neizpildi vispār, nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā).

Līgumsods var tikt noteikts gan par saistības neizpildīšanu vispār, gan arī par tās nepienācīgu izpildi. Civillikumā ir veikti grozījumi, lai regulētu līgumsoda apmēru civiltiesiskajā praksē, nosakot vispārēju prasību, ka līgumsoda apmēram ir jāatbilst godīgai darījumu praksei un tam ir jābūt samērīgam.

Līgumsodam ir šādas galvenās funkcijas:

• zaudējumu kompensēšana;
• parādnieka disciplinēšana jeb pārkāpuma novēršana (prevencijas funkcija);
• parādnieka sodīšana.

«Praksē līgumsoda funkcijas nodalīt ir sarežģīti, it īpaši, ja runā par līgumsoda apmēru,» norāda S. Bērtaitis. «Bieži vien, apsverot konkrēta līgumsoda apmēru un tā pamatojumu, viennozīmīgu atbildi atrast nav tik viegli.»

«Ja runājam par kompensējošo funkciju, tad var mēģināt noteikt zaudējuma apmēru un salīdzināt to ar pielīgto līgumsodu. Taču šāda salīdzināšana nav iespējama, ja skatās uz līgumsoda preventīvo un sodošo funkciju. Tiesību ekspertu vidū dominē uzskats, ka civiltiesībās sodošai funkcijai ir ierobežota loma, jo civiltiesību uzdevums nav sodīt civiltiesisko attiecību dalībniekus. Taču vienmēr ir jāapsver, kā līgumsoda apmērs tiek noteikts, ņemot vērā visas līgumsoda funkcijas to kopsakarā, tostarp, arī attiecībā uz parādnieka disciplinēšanu un sodīšanu», skaidro advokāts.

Līgumsods patērētāju tiesībās

Patērētāju tiesībās ar līgumsodiem patlaban vērojamas vislielākās problēmas, atklāj S. Bērtaitis. Atšķirībā no Civillikuma vispārējā regulējuma viens no elementiem, kas ir ietverts Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (PTAL), ir netaisnīgu līguma noteikumu aizliegums. Konkrēti tiek runāts par līgumsoda apmēru, proti, neproporcionāli liels līgumsods PTAL izpratnē ir netaisnīgs līguma noteikums un nav spēkā attiecībā uz patērētājiem.

Kādi ir kritēriji, lai noteiktu līgumsoda samērīgumu? Likums sniedz atsauci uz diviem faktoriem — radītajiem zaudējumiem vai «ņemot vērā citus apstākļus». PTAL 6. panta trešās daļas 4. punkts noteic:

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), praksē vērtējot patērētājiem piemērotos līgumsodus, primāri koncentrējas uz zaudējumu apmēru, norobežojoties no līgumsoda pārējām funkcijām, t.i., parādnieka disciplinēšanas jeb pārkāpuma novēršanas (prevencijas) un parādnieka sodīšanas funkcijām, norāda S. Bērtaitis. Šāda PTAC pieeja ir apšaubāma, jo arī PTAL prasa līgumsoda apmēru vērtēt, ņemot vērā ne tikai radīto zaudējumu apmēru, bet arī citus apstākļus.

Cits jautājums — kāda ir PTAC un administratīvo tiesu kompetence vērtēt līgumsodu samērīgumu? PTAL vispārīgi noteic, ka strīdus ar patērētājiem izskata vispārējās jurisdikcijas tiesas, bet noteiktos aspektos arī PTAC, un administratīvajām tiesām ir iespēja veikt līgumsoda samērīguma vērtējumu. 

Būtiski uzsvērt, ka Senāts ir norādījis, ka līgumsoda samērīguma vērtējums var atšķirties — vispārējās jurisdikcijas tiesas var sniegt savu vērtējumu līgumsoda samērīgumam, bet šāds vērtējums nav saistošs administratīvajā strīdā attiecībā uz PTAL pārkāpumu. Šī ir viena no aktuālām problēmām, kas apdraud tiesību sistēmas vienotību un kurai nav tūlītēja risinājuma, atzīst S. Bērtaitis.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada aprīļa (520.) numurā.

Lasiet arī:

• Saņemto atbalsta summu atspoguļošana grāmatvedības uzskaitē
• Dažādi jautājumi saistībā ar zemnieka saimniecības grāmatvedības uzskaiti
• Pamatlīdzekļu uzskaite pašnodarbinātajiem vienkāršajā grāmatvedībā