Kādos gadījumos darbiniekam morālais kaitējums jāpierāda?

Ja tiek konstatēts atšķirīgas attieksmes, vienlīdzīgu tiesību, aizlieguma radīt negatīvas sekas pārkāpums, tad saskaņā ar Darba likumu tiek prezumēts, ka darbiniekam ir nodarīts morālais kaitējums. Savukārt strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.

Senāta Civillietu departamenta rīcības sēdes 2024. gada 30. maija lēmums lietā Nr. C30551420, SKC–520/2024 

Arī citos gadījumos darbiniekam ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzināšanu, tomēr tad darbiniekam būs morālais kaitējums un tā apmērs jāpierāda. Savukārt, rakstot kasācijas sūdzību, tajā ir jāargumentē, ka tiesas pārkāpums ir būtisks un kā tas ir ietekmējis lietas iznākumu.

Lietas faktiskie apstākļi

Darbinieks cēla prasību pret darba devēju, norādot, ka pretēji Darba likuma 40. un 41. panta regulējumam nodarbinājis viņu bez rakstveida darba līguma noslēgšanas, Covid–19 infekcijas izplatības apstākļos pieļāvis dažādus pārkāpumus, apdraudot darbinieka veselību, izvērsis bosingu un mobingu, kā arī nav pilnībā norēķinājies par veikto darbu. Darbinieka ieskatā minētā prettiesiskā darba devēja rīcība ir nodarījusi viņam morālo kaitējumu, par ko tiek pieprasīta atlīdzība naudā 29 800 eiro, kuru veido 

• par atteikšanos slēgt darba līgumu un līguma nenoslēgšana – 3960 eiro;
• par Darba likuma 9. panta pirmās daļas pārkāpumu – 7920 eiro;
• par nevienlīdzīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, darba aizsardzības noteikumu pārkāpumu, mēģinājumu pakļaut infekcijas riskam un Ministru kabineta noteikumu Nr. 103 ignorēšanu – 7920 eiro;
• par atvaļinājuma naudas un darba algas kļūdainiem aprēķiniem un nepilnīgi izmaksu – 7920 eiro.

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas darbinieka prasību noraidīja, jo nekonstatēja atšķirīgas attieksmes pārkāpumu un, vērtējot darbinieka iesniegtos pierādījumus, nekonstatēja, ka darba devējas rīcības rezultātā darbiniekam būtu radies nemantisks kaitējums, par kuru pienāktos atlīdzība. 

Senāta tēzes

Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, norādot arī, ka iztrūkst kasatora argumentācijas par sūdzībā norādītā tiesas pārkāpuma būtisko, lietas iznākumu ietekmējošo raksturu. Senāts izteica turpmāk minētās tēzes.

Par morālā kaitējuma pierādīšanu, kad prezumpcija nedarbojas

Tas, ka divu instanču tiesas, izskatot lietu pēc būtības, nonākušas pie secinājuma, ka darbinieka norādītie apstākļi neliecina par darba devēja atšķirīgu attieksmi Darba likuma 29. panta izpratnē, bosingu un mobingu, pats par sevi neliedz prasīt atlīdzību par morālo kaitējumu darba devēja prettiesiskas rīcības (darba līguma nenoslēgšana rakstveidā, veselības apdraudējums bīstamas infekcijas izplatības apstākļos, nepilnīgi veikta darba samaksa u.tml.) gadījumā. Tomēr šādā situācijā morālā kaitējuma prezumpcija nedarbojas, un atbilstoši Civillikuma 1635. panta trešajai daļai morālā kaitējuma esamība cietušajam ir jāpierāda. 

1 Sk. Senāta 2017. gada 5. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC–239/2017 (C27205510) 11.2. punktu).

Tiesas pienākums nolūkā noteikt samērīgu atlīdzinājumu ir sacīkstes procesa ietvaros vērtēt, cik smagu morālo kaitējumu konstatētais pamattiesību aizskārums ir nodarījis, kādi apstākļi to ietekmējuši un kādas konkrētajā gadījumā bijušas šī aizskāruma sekas. Lemjot jautājumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanas veidu, tiesai jāievēro taisnības princips, proti, piespriestajai atlīdzībai jāatbilst nodarītā kaitējuma smagumam un galvenokārt radītajām sekām. Mantiska atlīdzība ir nosakāma gadījumos, kad pārkāpuma konkrētā ietekme bijusi ar tādu raksturu vai sasniegusi tādu pakāpi, kas personas garīgo labklājību ietekmējusi būtiski.¹

Par tiesas pieļauto procesuālo pārkāpumu ietekmi uz sprieduma pareizību

Ne katrs procesuālo tiesību normu pārkāpums ir pamats sprieduma pārsūdzēšanai kasācijas kārtībā. Par pamatu sprieduma pārsūdzēšanai un tātad arī sprieduma atcelšanai var būt tikai tāds pārkāpums, kas novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. 

2 Sk. „Civilprocesa likuma komentāri”. II daļa (29.–60.1 nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 765. lpp; Bukovskis V. „Civīlprocesa mācības grāmata”. Rīga: Autora izdevums, 1933, 464. lpp. Skat. arī Senāta 2018. gada 17. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC–84/2018, 7. punktu.

Tātad „pārkāptam jābūt tādam svarīgam procesuālam likumam, kuru ievērojot, vai nu būtu taisīts pretējs spriedums, vai arī spriedums vispār nebūtu taisīts. Nozīme ir ne tik daudz pašai likuma pārkāpšanai, kā šīs pārkāpšanas iespaidam uz sprieduma pareizību”.²

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada jūlija (133.) numurā.

• Nodokļu piedziņa, ja uzņēmumam nav valdes
• Taisnīga un objektīva tiesas procesa norise

BJP NUMURU E-ARHĪVS