Kā izpaužas dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana?

Dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma uzraudzība un izmeklēšana ir viena no Konkurences padomes prioritātēm – šādi pārkāpumi ir uzskatāmi par smagiem konkurences tiesību pārkāpumiem. Uzņēmumam, atrodoties dominējošā stāvoklī, jāapzinās, ka uz tiem attiecas īpaši uzvedības noteikumi, kas aizliedz kavēt normālos brīvas tirgus ekonomikas konkurences procesus. 

Dominējošais stāvoklis pats par sevi nav aizliegts, bet ir ir aizliegts to ļaunprātīgi izmantot, uzsvēra Ieva Dāboliņa, Konkurences padomes (KP) Analītiskā departamenta direktores vietniece, KP rīkotajā izglītojošā vebinārā „Uzņēmuma dominējošais stāvoklis un ļaunprātīga tā izmantošana”. 

Konkurences likuma 1. panta 1. punktā ir iekļauta dominējošā stāvokļa definīcija. Regulējums nosaka, ka dominējošais stāvoklis ir tirgus dalībnieka vai vairāku tirgus dalībnieku ekonomisks stāvoklis konkrētajā tirgū, ja šis dalībnieks vai šie dalībnieki spēj ievērojami kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci jebkurā konkrētajā tirgū pietiekami ilgā laika posmā, darbojoties pilnīgi vai daļēji neatkarīgi no konkurentiem, klientiem, piegādātājiem vai patērētājiem.

Šī definīcija, nosakot dominējošo stāvokli, ietver vairākus kritērijus, t.i., konkrēto tirgu un tirgus daļu. Nosakot tirgus daļu, tikai pēc tam var konstatēt, vai uzņēmumam ir vai nav dominējošais stāvoklis. Svarīga ir arī uzņēmuma īpašā atbildība, ievērojot savu rīcību, lai tā nekavētu, neierobežotu un nedeformētu konkurenci tirgū.

Konkrētā tirgus definēšana

Lai izvērtētu dominējošā stāvokļu ļaunprātīgu izmantošanu, vispirms ir jādefinē konkrētais tirgus. Tirgus definēšana ir rīks, lai noteiktu uzņēmumu savstarpējās konkurences robežas, aprēķinātu tirgus daļas un noteiktu uzņēmuma tirgus varu.

„Konkrētais tirgus ir kā spēles laukums, kurā darbojas konkrētie tirgus spēlētāji, lai varētu konstatēt vairākus faktorus, kas ir svarīgi tirgus situācijā,” teica I. Dāboliņa. „Tie ir divi elementi, ko vērtējam, – konkrētās preces jeb pakalpojumu tirgus un konkrētais ģeogrāfiskais tirgus, kur tiek piedāvāta prece vai pakalpojumi.”

Pieprasījuma un piedāvājuma aizstājamība

Konkrētā prece ietver arī to preču/pakalpojumu kopumu, kuru var aizstāt konkrēto preci noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā. Svarīgi ir uzsvērt, ka ir papildu divi elementi, kas ir jānovērtē, lai noteiktu konkrētās preces tirgu. Viens no tiem ir pieprasījuma aizstājamība, bet otrs – piedāvājuma aizstājamība.

Pieprasījuma aizstājamība, definējot konkrēto tirgu, tiek ņemta vērā primāri, jo vērtē to preču un pakalpojumu klāstu, kuru klienti uzskata par tiešajiem aizstājējiem. Proti, cik viegli klients var pārorientēties uz citiem pieejamiem produktiem.

Savukārt sekundārs, bet ne mazāk svarīgs novērtējums, ir piedāvājuma aizstājamība. Tā ir vērtējama no uzņēmuma puses, proti, tas ir preču/pakalpojumu klāsts, uz kuru piegādātāji spēj viegli pārorientēt ražošanu. 

Pēc tam, kad ir definēts, kas ir konkrētā prece vai pakalpojums, tiek apskatīts ģeogrāfiskais tvērums, lai novērtētu, vai konkurences apstākļi ir pietiekami vienādi visa teritorijā, un tādēļ šo teritoriju var nošķirt no citām teritorijām. 

Dominējošā stāvokļa noteikšana

Kad ir novērtēts konkrētais tirgus, KP vērtē, vai uzņēmumam šajā spēles laukumā var noteikt dominējošo stāvokli. Visbiežāk ņem vērā uzņēmuma apgrozījumu, ko salīdzina ar konkurentu stāvokli tirgū. No tiesu prakses izriet: ja uzņēmuma tirgus daļa ir vairāk nekā 50%, tas norāda, ka konkrētajā tirgū pastāv dominējošais stāvoklis. 

Tirgus daļa 40–50% robežās ir ar augstu varbūtību, ka var tikt konstatēta dominance. Papildus ir jāvērtē tirgus daļas izmaiņas laikā, konkurentu tirgus stāvoklis u.c. faktori. Turklāt svarīgs faktors ir ilgstoša dominance tirgū.

Ja tirgus daļa ir 30–40%, ir vajadzīgi nozīmīgi papildu pierādījumi, jo ir maz ticams, ka uzņēmums ir dominējošā stāvoklī. Ja tirgus daļa ir mazāk nekā 30%, tā ir norāde, ka nepastāv dominējošais stāvoklis.

Kompensējoša pircēja vara

Lai noteiktu un konstatētu dominējošo stāvokli, bez tirgus daļas vēl tiek vērtēti šķēršļi darbības paplašināšanai un ienākšanai tirgū. Barjeras var būt dažādas, piemēram, investīciju apjoms, kas ir pietiekami augsts, lai ienāktu tirgū. Var būt arī normatīvo aktu barjeras, iespējams, ir nepieciešama licencēšana vai sertificēšana. 

Trešais vērtējamais apstāklis, kas Latvijā nav īpaši izplatīts, ir kompensējoša pircēja vara. Konkurences spiedienu var radīt ne tikai attiecīgā uzņēmuma faktiskie vai potenciālie konkurenti, bet arī klienti ar kompensējošu pircēja varu. 

Kompensējoša pircēja vara var liegt pat uzņēmumam ar lielu tirgus daļu rīkoties ievērojamā mērā neatkarīgi no klientiem. Un tas nozīmē, ka pircēja vara ir tik liela, ka pircējs spēj pārorientēties uz citiem piegādātājiem, citiem uzņēmumiem. Līdz ar to šī uzņēmuma iespējamais dominējošais stāvoklis varētu tikt apšaubīts, jo dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums nespēj darboties neatkarīgi no klientiem, pircējiem un patērētājiem. 

Kolektīvs dominējošais stāvoklis

Dominējošā stāvokli var būt vairāki uzņēmumi, kuriem ir ekonomisks stāvoklis konkrētajā tirgū.

„Ir tirgi, kurus saucam par oligapolistiskiem, tajos ir divi uzņēmumi, kuriem ir dominējošais stāvoklis, viņiem ir augsta tirgus daļa. Ja šie uzņēmumi ir savās rīcības neatkarīgi, tad to nesaucam par kolektīvo dominējošo stāvokli, bet tas ir divu uzņēmumu stāvoklis konkrētajā tirgū,” skaidroja I. Dāboliņa.

Kolektīvais dominējošais stāvoklis ir apstākļu kopums, kas veicina šāda stāvokļa izveidošanos konkrētajā tirgū:

• tirgus caurskatāmība, proti, ir iespēja tirgū viegli monitorēt otra tirgus dalībnieka rīcību, cenas, piedāvājumu;
• produkta homogenitāte, t.i., produkts, kuru piedāvā tirgus dalībnieki, ir viendabīgs;
• barjeras ienākšanai un darbībai tirgū – tās var būt ļoti augstas;
• uzņēmumu spēja kopīgi darboties neatkarīgi no citiem tirgus dalībniekiem, t.sk. arī patērētājiem;
• ekonomiska vai strukturāla, piemēram, paredzamu saišu pastāvēšana uzņēmumu starpā.

Vienlaikus kolektīvā dominance, tāpat kā dominējošs stāvoklis tirgū, nav aizliegta, bet ir aizliegta tās ļaunprātīga izmantošana. 

Ko uzņēmums, kas atrodas dominējošā stāvoklī, nedrīkst darīt?

Konkurences likuma 13. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka jebkuram tirgus dalībniekam, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir aizliegts jebkādā veidā ļaunprātīgi to izmantot Latvijas teritorijā. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var izpausties arī kā:

• atteikšanās slēgt darījumu ar citu tirgus dalībnieku vai grozīt darījuma noteikumus bez objektīvi attaisnojoša iemesla;
• preču ražošanas vai realizācijas apjomu, tirgu vai tehniskās attīstības ierobežošana bez objektīvi attaisnojoša iemesla par sliktu patērētājam;
• noteikumu izvirzīšana, kuri darījuma slēgšanu, grozīšanu vai izbeigšanu ar citu tirgus dalībnieku padara atkarīgu no tā, vai šis tirgus dalībnieks uzņemas papildu saistības;
• netaisnīgu pirkšanas vai pārdošanas cenu vai citu netaisnīgu tirdzniecības noteikumu tieša vai netieša uzspiešana vai piemērošana;
• nevienādu noteikumu piemērošana ekvivalentos darījumos ar citu tirgus dalībnieku, radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus.

I. Dāboliņa uzsvēra, ka šīs likumā aizliegtās piecas rīcības, kuras vērtē, lai secinātu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, nav izsmeļošas, katrā lietā vērtē rīcību atbilstoši faktiskiem apstākļiem. Līdz ar to rīcības var būt vairākas. Svarīgākais ir izvērtēt, vai ar uzņēmuma darbībām tirgū netiktu ierobežota vai deformēta konkurence.

Dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas rīcību var iedalīt divos blokos:

• konkurentus izslēdzoša rīcība;
• patērētājus ekspluatējoša rīcība.

Ar konkurentus izslēdzošu rīcību saprot tādu uzņēmuma rīcību, kas bloķē savus konkurentus vai potenciālos sāncenšus tieši konkurenci ierobežojošā veidā. Kādas ir sekas? Tās ir traucēta efektīva konkurence jeb ietekmēta patērētāju labklājība, kā arī tas dod iespēju, izslēdzot konkurentus, noteikt šim uzņēmumam augstākas cenas tirgū, pazemināt pakalpojumu kvalitāti vai līdz ar to arī ierobežot patērētāju izvēli.

Pie izslēdzošām rīcībām noteikti var minēt plēsonīgi augstu cenu noteikšanu, vai atteikšanos slēgt darījumu ar citu tirgus dalībnieku bez objektīva attaisnojoša iemesla. 

Savukārt ar ekspluatējošu rīcību saprot dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību, kura apgrūtina/ierobežo klientus, piegādātājus vai patērētājus, tādējādi traucējot efektīvu konkurenci. Bieži netaisnīgu cenu vai tirdzniecības noteikumu piemērošana raksturo dominējošā tirgus dalībnieka tirgu ekspluatējošu praksi, kad dominējošā stāvoklī esošs tirgus dalībnieks noteic tādus sadarbības noteikumus, kas ekspluatē tā tirdzniecības partnerus (klientus, patērētājus). 

Inese Helmane

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada septembra (135.) numurā.

• Kā iesniegt kopīgu piedāvājumu iepirkumā, nepārkāpjot Konkurences likumu?
• Konkurences neitralitātes princips un tā pārkāpumu izpausmes

BJP NUMURU E-ARHĪVS