Grāmatvede ar uguntiņu acīs

«Nav nekā lieliskāka, kā darīt ikdienā to, kas ir sirdsdarbs,» par savu darbu saka titula «Gada grāmatvedis 2024» ieguvēja Sigita Valukevica, lauksaimniecības un meža tehnikas tirdzniecības uzņēmuma SilJa galvenā grāmatvede. «Būtiski ir mīlēt savu profesiju, jo tā nav tikai izglītība diplomā. Jābūt uguntiņai acīs. Ja tās nav, īsti var nesanākt.»

Šo titula nomināciju negaidīju, nebija ne mazākās nojausmas, ka esmu tai pieteikta. Kad žurnāla Bilance galvenā redaktore Vita Zariņa sāka lasīt aprakstu, sapratu, ka tas ir par mani. Sirds apmeta kūleni, bija pacilājoša sajūta. Pārsteigums, satraukums un reizē arī ļoti liels gandarījums, ka mana ieguldītā enerģija ir pamanīta, un pats vērtīgākais — esmu iemantojusi uzņēmuma vadības uzticību. Tās ir emocijas, kuras nevar izteikt naudā. Titula saņemšana ir motivācija — būt vēl labākai, iet uz jauniem mērķiem un izaicinājumiem.

Esmu ar augstu atbildības sajūtu, lojāla, iejūtīga, mērķtiecīga. Tomēr tie, kas mani pazīst, zina, ka esmu gana paškritiska pret sevi un vienmēr atradīšu iespēju sev «piesieties». Dažreiz, neraksturīgi amatam, esmu arī gana emocionāla.

Svarīgi, ka esmu iemantojusi uzņēmumu vadības uzticību. Tā nerodas tāpat vien, esmu to pierādījusi vairāku gadu garumā. Mans moto: jādara maksimāli atbildīgi un kārtīgi. Man patīk izaicinājumi, tas dod kārtīgu adrenalīna devu.

Grāmatvedim ir jābūt zināšanām, kuras jāpapildina katru dienu. Viņam arī ir jābūt ar stipru «mugurkaulu», labām pārliecināšanas spējām un jāpiemīt loģiskai domāšanai.

Būtiski ir mīlēt savu profesiju, jo tā nav tikai izglītība diplomā. Jābūt uguntiņai acīs. Ja tās nav, īsti var nesanākt. Ja aizraujas ar grāmatvedību, skaitļu pasauli, var «rakties» cauri likumiem, lai atrastu risinājumu, te nebūs laika ierobežojuma. Nav nekā lieliskāka, kā darīt ikdienā to, kas ir sirdsdarbs.

Arī savu kolēģi, grāmatveža palīgu, atradu pēc šīs uguntiņas. Jau pārrunu laikā pamanīju, ka ir interese un degsme pēc skaitļu pasaules. Man kārtējo reizi nostrādāja sajūta — šis ir īstais cilvēks manā komandā, un ne mirkli neesmu vīlusies par savas izvēles pareizību.

Skaitļu pasaule mani interesēja jau no skolas sākuma gadiem. Tā likās tik interesanta. Visi skolas projekti man bija par un ap finansēm, tika saņemti arī atzinības raksti. Astotajā klasē jau skaidri zināju, ka noteikti padziļināti mācīšos grāmatvedību. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos augstskolā, lai apgūtu grāmatveža/finansista izglītību. Tie bija izaicinoši gadi, jo gan strādāju, gan mācījos neklātienē.

Mana karjera grāmatvedībā sākās uzreiz pēc vidusskolas, kādā uzņēmumā strādāju kā lietvede, datu ievades operatore. Uzņēmumā SilJa sāku strādāt 2011. gadā. Šajā kompānijā karjerā sasniegti visaugstākie pakāpieni. Pat pēc 14 gadiem ne mirkli neesmu vīlusies, ka strādāju tieši SilJa, jo no sirds varu teikt — mīlu to, ko daru, tas man sagādā prieku un gandarījumu.

Agrāk uzskatīju, ka būt par vadītāju ir vienkārši. Šo mītu lauzu, iegūstot savu pieredzi. Tā ir liela atbildība jebkurā situācijā, ir jāredz risinājumi un jāpieņem gala lēmumi, kas nebūt nav viegli.

Mani ikdienas pienākumi saistīti ar finanšu datiem grāmatvedības jomā, plānoju naudas plūsmas. Šobrīd gan ir sācies jauns karjeras posms un izaicinājums — apgūstu finanšu vadību.

Tie ir izaicinājumi, kas liek sirdij pukstēt straujāk. Ir jāmainās, nevar stāvēt vienā punktā un kaut ko gaidīt, jādodas tālāk. Lielākais dzinulis noteikti ir vēlme sasniegt augstākus mērķus un kļūt zinošākai.

Tomēr jāsaka arī, ka esmu tikai cilvēks, mēdzu kādā ceļa posmā sagurt. Arī pašlaik nav tas pozitīvākais moments manā dzīvē. Bet gribu teikt, ka vienmēr nav jābūt stiprai vai jāliek maska «es visu varu». Ir jāprot pateikt sev un apkārtējiem, ka nepieciešams restarts, jo, ja tā nenotiek, ķermenis jau pats apstādinās. Un tad piecelties ir grūtāk.

Visgrūtākais ir izveidot labu komandu. Tas ir pats svarīgākais, jo visam pamatā ir komandas darbs. Uzskatu, ka vadītājam ir jāspēj iedvesmot darbiniekus, ir jānovērtē katrs kāpiens uz augšu. Ir jābūt arī kritikai, bet to ir jāspēj pasniegt tā, lai otrs no tās mācītos, pilnveidotos, nevis iedvestu bailes.

Vienmēr esmu teikusi — komanda ir tik stipra, cik spēcīgs ir tās vājākais posms. Ja ir spēcīga komanda, jebko var atrisināt eleganti pat vishaotiskākajās situācijās.

Lai arī vairums uzskata, ka grāmatveži neko nedara, tikai dzer kafiju, jo visu taču izdara grāmatvedības programma, tomēr pilnībā piekrītu, ka finanses ir uzņēmuma asinsrite. Ja laikus netiek pamanītas plānotās un esošās finanšu plūsmu izmaiņas, uzņēmums var ciest zaudējumus vai palikt bez brīviem finanšu līdzekļiem.

Grāmatveža darbs ir atbildīgs, tā jau nav tikai korekta rēķina iegrāmatošana un apmaksas veikšana. Tā ir sekošana līdzi likuma izmaiņām, lai uzņēmumu darbību pakārtotu ne tikai jaunā regulējuma prasībām, bet arī darīt tā, lai tiktu efektīvi izmantoti finanšu rīki un kompānija pilnveidotos katra gada griezumā.

Viens nepareizs iepirkums var maksāt dārgi. Tā ir liela atbildība, kura prasa ļoti konkrētas atbildes un ir nepieciešams apzināties riskus.

SilJa ir tirdzniecības uzņēmums, kas strādā konkurences apstākļos, un vienmēr ir jābūt modriem, lai piedāvātu atbilstošas cenas.

Sarkanās līnijas velku, kad uzmanība tiek koncentrēta uz iepirkumiem, noliktavas papildināšanu, bet nav tik liela tirdzniecības aktivitāte, proti, realizācija. Tad arī esmu tiešāka. Ir jāsaprot un jāvelk robežas, kuras preces un kurā brīdī iepirkt. Nopirkt kaut ko, kas būs nepieciešams pēc pieciem mēnešiem, jo piegādātājs piedāvā labāku cenu, noteikti nav risinājums, jo pa šo laiku preces sākotnējā vērtība būs mainījusies. Jākoncentrējas uz sezonas precēm, kurām ir efektīvāks realizācijas laiks. 

SilJa nodarbojas ar lauksaimniecības, meža un komunālās tehnikas tirdzniecību, dārzkopības preču un dekoratīvo augu vairum un mazumtirdzniecību, rezerves daļu, garantijas servisa un apkopju nodrošināšanu. Katrs jau grib, lai viņa vajadzības ir prioritāras, savukārt man jāspēj redzēt viss uzņēmums kopumā, nevis tikai pa atsevišķām grupām. Bieži vien pēc sapulcēm jūtos kā maratonu noskrējusi — ārēji saglabāju mieru, bet enerģija tomēr tiek pārtērēta.

Šādas situācijas ikdienā nav retums. Parasti, ja vien nav ātri jāreaģē, situāciju izanalizēju un tad rīkojos.

Mani noteikti izsit no līdzsvara, ja tiek uzdots kāds jautājums, uz kuru nevaru zibenīgi atbildēt. Tad iestājas nedrošība, jo šķiet, ka visu vajag zināt uzreiz, ne sekundi nevilcinoties.

Bieži ir tā: ja stāvi uz perona, redzi tikai to, kas notiek apkārt. Bet, ja uzdrošinies iekāpt vilcienā un doties tālāk, redzi citus plašumus un iespējas. Tā arī daru, cenšos paskatīties uz situāciju no cita skatpunkta un nebaidīties no pārmaiņām.

Man ļoti paveicies ar uzņēmuma vadību. Bez viņu lieliskās motivācijas un spējas mani pamanīt, es noteikti nebūtu tur, kur esmu. SilJa ir gandrīz kā ģimene, kur rūpējas viens par otru. Kad uzņēmuma vadītājs Edgars Jeromanovs pamana, ka nu jau man «katliņš vārās», viņš sniedz morālu atbalstu, uzmundrinājumu. Dažreiz pat pietiek tikai ar vienu teikumu un ir jau labāk, viņš spēj uz lietām paskatīties no cita skatpunkta, kuru tajā mirklī pati neredzu. Tāpēc liels paldies ir jāsaka tieši vadībai, ka uzņēmumā SilJa tiek saglabāts cilvēciskais un ģimeniskais balsts.

Latvijā ir tik daudz likumu, ka tik spēj tos apgūt, ieviest un sekot līdzi. Brīžiem jau nolaižas rokas, jo izmaiņas ir visu laiku. Dažreiz pat tām vajag pieiet ar humoru. Jebkuru neskaidrību jau var atrisināt, tikai jāspēj atrast pareizās atbildes.

Grāmatvedībā šobrīd to neizmantojam.

Jā, man ļoti patīk citāti no grāmatas par Vinniju Pūku, jo tajos ir tik ļoti dziļas domas. Grūti izvēlēties kādu konkrētu, bet, ja vados pēc šī brīža sajūtām, tad citēju: Vinnijs Pūks Sivēnam jautāja: «Kas šodien ir par dienu?». Sivēns atbildēja: «Šodiena». Vinnijs nopriecājās: «Šodiena ir mana mīļākā diena!»

Mūsdienu ritmā tik daudz skrienam, ejam, darām, nepamanot, ka laikam ir vislielākā nozīme, tam nav nosakāma vērtība. Laiks, kuru sniedzam sev un citiem, laiks, kurš veido atmiņas, kas bagātina mūsu dzīvi. Ir jāprot dalīties ar dārgāko, kas mums katram ir — ar laiku kopā. Ikviens no mums katru dienu var padarīt lielisku, tikai tas viss ir atkarīgs no mums pašiem. Novērtēt šodienu ir jāspēj ikkatram, jo tā neatkārtosies. Būs nākamā diena, un kurš zina, kas būs rīt, parīt?

Pat, ja ir bijusi slikta diena, ir vērts atrast vismaz trīs lietas, kuras tomēr lika šajā dienā pasmaidīt vai sajusties labi. Un, ticiet man, — pat vissliktākajā dienā var atrast šīs trīs lietas!

Tā nu tas tomēr ir, laikam jau no malas nevar pateikt, ka strādāju finanšu sektorā. Esmu iejūtīga, un tas viss noteikti atspoguļojas sievišķīgajā tēlā, ko redz no malas. Man patīk sievišķība un kleitas, izņemot ziemas dienas, kad ar sniega lāpstu jātīra stāvvieta.

Netipiski, bet, jā, mana mīļākā krāsa ir rozā, bet tā tas ir bijis, kopš sevi atceros. Šī krāsa man asociējas ar kaut ko tik maigu, sievišķīgu un ievainojamu. Rozā krāsa mani ļoti uzlādē, nezinu, kā to izskaidrot. Bet, kad uzvelku ko rozā, ir sajūta, ka parādās daudz vairāk enerģijas, nekā pirms tam. 

Jā, man ļoti patīk ātrums, tur ir savs kaifs, kas «paķer» ar azartu. Tomēr viss notiek ar apdomu, primāri ņemot vērā drošību. Neatkarīgi no gala mērķa man patīk braukt pie stūres un klausīties mūziku. Dažreiz tas ir tāds kā relaksējošs pasākums — laba mūzika, ceļš un domas. Sava veida meditācija.

Neesmu atmetusi cerības iegūt motocikla vadīšanas tiesības, lai varu nākotnē ar dēlu braukt kopīgos izbraucienos. Ja izaicina sevi, tad — maksimāli! Labs mērķis šim gadam.

Man ir divi hobiji, kas aizrauj un uzlādē. Es pat tos nenosauktu par hobijiem, bet drīzāk kā laiku, ko veltu tikai sev. Viens no tiem ir sporta zāles apmeklējums, esmu tur vismaz divas — trīs reizes nedēļā. Nodarbības mani enerģētiski spēcina, ir iespēja vakarā aiziet uz treniņu un izlikt spēka vingrinājumos uzkrātās dienas emocijas. Tad uzreiz ir citas sajūtas.

Otrs hobijs ir grāmatu lasīšana. Pēdējos desmit gadus virsroku ņem grāmatas, kurās aprakstīti dzīvesstāsti, cilvēki dalās ar savu pieredzi. Patīk arī psiholoģiska rakstura grāmatas.

Mana mīļāka grāmata ir «Četrdesmit vārtu uz mīlestību» — stāsts, kā mainās dzīve, mainot domāšanu un uztveri pret lietām. Šo romānu esmu pārlasījusi vairākas reizes, jo labai grāmatai ir jābūt tādai, kura liek iepazīt pašam sevi. Un tas ir vērtīgi, sevi pilnveidot un saprast lietas vai situācijas, uz kurām agrāk esi raudzījies ar citu dzīves skatījumu. Man bijuši smagi zaudējumi, kad liekas, visa pasaule ir sagruvusi. Un tieši lasīšana un atbildes meklēšana ir mani padarījusi kaut nedaudz spēcīgāku.

Ja nebūtu tik emocionāla, varētu studēt psiholoģiju, bet ļoti visu pārdzīvoju, tāpēc tas noteikti nevarētu būt mans pamatdarbs. Bet kāpēc gan neapgūt zināšanas tikai sev?

Tas ir mans personīgais sasniegums. Sākotnēji īrēju dzīvokli, bet, dēlam augot, sapratu, ka viņam vajag savu telpu, apnika arī maksāt kādam citam, ja var kredītu maksāt par savu mitekli. Te mani ar iedrošināja kolēģe Silva.

Bija lietaina diena un aizbraucu apskatīties dzīvokli jaunajā projektā. Redzot vidi apkārt mājai un ieejot dzīvoklī, jau bija ideja — lūk, pie šīs sienas likšu fotogrāfijas. Dzīvokļa numurs ir astoņi, kas ir mans laimīgais cipars, esmu tajā dzimusi. Astoņi arī simbolizē bezgalību.

Protams, bija izaicinājumi, jo dzīvoklis bija ar pelēko apdari, bet es neko nesapratu no būvmateriāliem. Tas bija traks piedzīvojums. Bet remontu paveicu divu mēnešu laikā. Ar dēlu nu jau trīs gadus dzīvojam savās jaunajās mājās.

Tie, kas mani pazīst, zina, ka mana prioritāte ir dēls. Šobrīd gan mans lielākais izaicinājums ir menedžments — braucieni uz un no skolas, treniņi, pulciņi. Ir ko iespringt! Bet te liels paldies maniem atsaucīgajiem vadītājiem, vecākiem, kuri atbalsta un ir saprotoši. To no sirds novērtēju.

Dēlam matemātika noteikti nav mīļākais priekšmets, viņam vairāk patīk angļu valoda, datorika. Viņš ir personība un vēlos, lai attīsta to, kas patīk. Protams, pārējos priekšmetus cenšamies «saraut».

Mums patīk aktīvā atpūta. Brīvdienās un darbdienu vakaros braucam ar velosipēdiem. Ļoti patīk Sigulda. Everts bija tik drosmīgs, ka sešu gadu vecumā lidoja Aerodium vēja tunelī.

Man gan bail no augstuma, bet Everts pierādīja, ka viņš ir drosmīgāks par mammu. Dēls ir spridzeklītis ar jaudīgu raksturu, kurš lauž manus stereotipus. Pārvaru savas bailes, darot lietas kopā ar viņu. Everts priekšroku dod būt visu laiku ārā, pie dabas, pie jūras, pārgājienos. Esam dabas cilvēki. Jo aktīvāk, jo labāk — tas būs stāsts par mums.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada aprīļa (520.) numurā.

Jums arī varētu interesēt:

• Jāsakārto zemnieku saimniecību darbības normatīvā bāze
• Grāmatveža «vārtsarga» loma var palīdzēt apturēt nelegālās naudas plūsmas
• Kā nodrošināt augstu grāmatvežu sniegto pakalpojumu kvalitāti