Cik atvaļinājuma dienu pienākas par vienu mēnesi?

Vai mēneša uzkrāto atvaļinājuma dienu skaits ir 1/11 vai 1/12 no 20 apmaksājamām dienām?

Atbildi sagatavoja MAIJA GREBENKO, Mg.sci.oec., žurnāla BILANCE galvenā redaktore, ISO sertificēto grāmatvežu asociācijas valdes locekle, Bilances bibliotēkas sērijā izdotās grāmatas“Darba likums un grāmatvedība” autore.

Ja darbinieka personīgo gadu, par kuru pienākas apmaksāts atvaļinājums, uzskatām par vienu veselu vienību, kas sastāv no 12 mēnešiem, tad loģiski būtu pieņemt, ka 11 no 12 mēnešiem ir veicams darbs, bet vienā no 12 pienākas atpūta. Protams, tas nav īsti precīzi, jo saskaņā ar Darba likuma (DL) 149. pantu atvaļinājums ir 4 kalendāra nedēļas no gada 52 nedēļām.

Otrkārt, nedz DL, nedz Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā (Atlīdzības likums) nav noteikts, ka atvaļinājuma laikā būtu jāapmaksā tieši 20 darba dienas, turklāt darbinieki mēdz strādāt arī vienu, divas vai trīs dienas nedēļā. Vienīgais, ko var apgalvot par atvaļinājuma periodu, ir DL 134. panta (nepilnais darba laiks) nosacījums, ka uz darbinieku, kas nodarbināts nepilnu darba laiku, attiecināmi tādi paši noteikumi kā uz darbinieku, kas nodarbināts normālu darba laiku. Tātad visiem darbiniekiem ir garantēta četru nedēļu ilga atpūta.

Par 20 apmaksājamām dienām atvaļinājuma laikā vispār minēt nav vērts, jo DL neuzskata atvaļinājuma periodā esošās svētku dienas par atvaļinājumu!

Atkarībā no konkrētā gada laika par svētku dienām pagarinātajā atvaļinājumā mēdz būt gan 19, gan 21, gan 22, gan 23 apmaksājamās dienas!

Protams, tas attiecas uz situāciju, kad darbiniekam noteikta piecu darba dienu nedēļa. Tomēr šādas „papildu” dienas rodas tikai tad, ja atvaļinājums tiek „fiziski” izmantots, nevis veikta aplēse, veidojot uzkrājumus atvaļinājumiem vai aprēķinot kompensāciju par darba attiecību ietvaros neizmantotajiem atvaļinājumiem. Šādos gadījumos neveidojas situācija par „atvaļinājuma” pagarināšanu.

Piemēram, pārtraucot darba attiecības, nav no svara, būs vai nebūs svētki pēc pēdējās darba dienas. Tas ir pamats uzskatīt, ka varam orientēties uz 20 darba dienām, kas parasti ir 4 kalendāra nedēļas, un darbiniekam jākompensē naudā nosacīts atvaļinājums vai jāprognozē, cik uzņēmējs ir „parādā” darbiniekam 31. decembrī (turklāt jāatceras, ka tā ir tikai virtuāla aplēse).

Vēl viens vērā ņemams aspekts saistīts ar to, ka, veicot uzkrājumu atvaļinājumiem vai kompensācijas aprēķinus, jāpieņem lēmums, ko ņemsim par pamatu: kalendāra vai darba dienas. Sakarā ar to, ka grāmatvedim tomēr jānosaka potenciālā apmaksas (uzkrājuma gadījumā) vai reāli maksājamā (kompensācijas gadījumā) summa, uzskatu, ka svarīgākas ir apmaksājamās (tātad darba) dienas.