Alternatīvie strīdu risināšanas veidi un to nozīme biznesa attiecībās

Attīstoties dažāda veida sadarbības iespējām, sevišķi saistībā ar darījumu slēgšanu gan vietējā tirgū, gan ar ārvalstu partneriem, arvien vairāk pieaug interese par ātru un efektīvu strīdu risināšanu. Strīdu risināšana valsts tiesās vienmēr paliek kā stabils strīdu risināšanas instruments, taču, izvērtējot mainīgos ekonomiskos apstākļus, darījumu slēdzēja puses arvien biežāk vēlas ātru un finansiāli izdevīgāku risinājumu. Tas ir panākams, izmantojot alternatīvus strīdu risināšanas veidus. 

Par alternatīviem strīdu risināšanas veidiem tiek uzskatītas sarunas starp darījuma slēdzēja pusēm, mēģinot panākt labprātīgu savstarpēju vienošanos un izlīgšanu, izvairoties no piespiedu līdzekļu izmantošanas. Protams, katrs no alternatīvo strīdu risināšanas veidiem paredz savu kārtību un iznākumu, taču mērķis visiem ir viens – panākt vislabāko rezultātu. Alternatīvie strīdu risināšanas veidi ir process, kurā puses un piesaistīta profesionāla trešā persona, neitrāli un objektīvi palīdz pusēm viņu strīdā panākt izlīgumu, izmantojot dažādas strīda risināšanas metodes bez piespiedu instrumentu piemērošanas. Izmantojot alternatīvos strīdu risināšanas veidus, tiek pielietotas dažādas pieejas, lai atrisinātu konfliktu un novērstu tiesvedību.

Alternatīvo strīdu risināšanas veidu pamatprincipi

Alternatīvo strīdu risināšanas veidu pamatprincipi ir:

• izvēles brīvība: darījuma pusēm ir tiesības brīvi izvēlēties un panākt labprātīgu, apzinātu vienošanos par esošu vai nākotnes strīdu risināšanas veidiem un procesiem; 
• neitralitāte un objektivitāte: alternatīvo strīdu risināšanas veidu pakalpojumu sniedzēji (starpnieki, sarunu vadītāji, mediatori, šķīrējtiesneši) ir juridiski neieinteresētas un neitrālas personas, kurām nav un nedrīkst būt nekādas intereses par strīda iznākumu vai konkrētā strīda atrisinājumu, vai aizspriedumiem par risināmo jautājumu. Darījuma pusēm jābūt informētām par jebkuriem apstākļiem, kas var ietekmēt alternatīvo strīdu risināšanas veidu pakalpojumu sniedzēja objektivitāti. Alternatīvo strīdu risināšanas veidu pakalpojumu sniedzējiem jāievēro noteiktās ētikas normas un uzvedības standarti;
• konfidencialitāte: alternatīvo strīdu risināšanas veidu pakalpojumu sniedzēji neizpauž informāciju, kas iegūta procesa gaitā par strīda saturu un ar to saistītajiem jautājumiem, kā arī citu informāciju;
• pušu sacīkstes princips: tas izpaužas, pusēm izmantojot savas tiesības iesniegt pierādījumus, sniegt paskaidrojumus un, piemēram, mediatoram vai šķīrējtiesas sastāvam adresētus pieteikumus, piedaloties pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, kā arī veicot citas procesuālās darbības;
• procesa kārtības izvēles brīvība: pusēm ir tiesības brīvi noteikt procesa kārtību. Nav būtiski, vai strīds tiek risināts sarunu, samierināšanas, mediācijas, šķīrējtiesvedības ceļā, process notiek saskaņā ar pušu savstarpēju vienošanos.

Alternatīvie strīdu risināšanas procesuālie veidi

Alternatīvie strīdu risināšanas procesuālie veidi ir sarunas, samierināšana, mediācija un šķīrējtiesvedība. Minētie veidi viens no otra atšķiras ar to procesa kārtību un iespējamo rezultātu.

Sarunas

Sarunu vadīšana ir process, kurā strīda puses runā viena ar otru par iespējamiem risinājumiem, neizmantojot citus starpniekus – sarunu vadītājus. Katra puse aizstāv savu viedokli, katru pusi var pārstāvēt tās pieaicināts advokāts vai pilnvarota persona. Puses apmainās ar piedāvājumiem un prasībām. Savstarpējās diskusijas notiek līdz brīdim, kad tiek panākts risinājums vai pretēji – tiek paziņots par nonākšanu strupceļā. Ja sarunas nenonāk pie abām pusēm pieņemama rezultāta, tad var izmantot samierināšanu, kas atšķirs no sarunām ar to, ka bez strīdā iesaistītajām pusēm sarunās tiek piesaistīta un piedalās trešā neitrālā puse – samierinātājs.

Samierināšana

Samierināšanas process ir sarunu process, kurā piedalās strīdā iesaistītās puses un trešā neitrālā personā – samierinātājs. Trešajai personai nav lēmēja pilnvaru. Trešā persona tiek uztverta kā samierinātājs, jo katra puse vēlas panākt, lai otra puse tiktu pārliecināta par savas nostājas pareizību. Samierinātājs var saturiski ietekmēt pārrunu norisi, pastiprināt argumentus, mierināt un dot ieteikumus. Savstarpējo sarunu mērķis ir spēt katrai pusei saprotamā veidā nodot savu viedokli otrai pusei un panākt abpusēju saskaņu risinājuma atrašanā. Samierinātājs ir persona, kas ir kā vidutājs, kas sniedz iespēju katrai pusei objektīvi paskatīties uz otras puses viedokli un izskaidrot to. Ja samierināšanas process neizdodas, puses var izvēlēties mediācijas procesu, kurā padziļinātāk tiek izskatīti risinājumi un iespējas, lai panāktu abām pusēm vēlamo rezultātu. 

Mediācija

Mediācija ir sadarbības process, kurā sarunas notiek neitrālas personas – mediatora – klātbūtnē, kā rezultātā konfliktā iesaistītās puses pašas vienojas par strīda risinājumiem. Mediācijas mērķis ir mazināt emocionālo spriedzi, atrisināt konfliktu un nonākt pie abpusējas vienošanās, kas apmierina visas iesaistītās puses. Mediācija ir brīvprātīgs process, kurā konfliktējošās puses ar neitrālas trešās personas palīdzību, pašas mēģina atrast konstruktīvu konflikta risinājumu. Mediācija ir konfliktu risināšanas process, kas ir papildinājums un reizē alternatīva tiesas procesam, tā ieņem aizvien nozīmīgāku lomu dažāda veida domstarpību gadījumos. Ar mediācijas palīdzību konfliktu var atrisināt īsākā laika periodā. Ja sarunas starp pusēm ir neveiksmīgas iepriekšminētajos procesos, tad pastāv iespēja izmantot strīdu risināšanu šķīrējtiesā.

Šķīrējtiesa

Šķīrējtiesa ir privāta strīda risināšanas institūcija, kura nodrošina strīdu izšķiršanas procesu. Darījumu puses vienojas pakļauties neitrālas trešās personas (šķīrējtiesneša) lēmumam, kurš ir pusēm obligāts un izpildāms līdzvērtīgi kā tiesas spriedums. Šķīrējtiesas procesā trešajai personai (šķīrējtiesnesim) ir lēmēja pilnvaras, kas atšķiras no valsts tiesas procesa, taču strukturālā ziņā komunikācija ar pusēm un strīda izšķiršanas process ir pielīdzināmas tiesas procedūrām procesa laikā. Lai varētu strīdu risināt šķīrējtiesā, pusēm iepriekš, pirms strīda rašanās vai tam rodoties, ir rakstveidā jāvienojas, ka jebkurš strīds, nesaskaņa vai prasība, kas izriet no šī līguma, vienošanās, darījuma, kas skar to vai tā pārkāpšanu, izbeigšanu vai spēkā neesamību, tiks izšķirts konkrētā šķīrējtiesā. Ja šāda rakstiska vienošanās nav noslēgta, tad puses vērsties šķīrējtiesā nevarēs. Pusēm šķīrējtiesas procesā ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības. Šķīrējtiesas sastāvs nodrošina pusēm vienādas iespējas izmantot tām piešķirtās tiesības savu interešu aizsardzībai. Šķīrējtiesas procesā puses var izlīgt, taču, ja tas neizdodas, tad šķīrējtiesnesis izšķir strīdu, pamatojoties uz pierādījumiem un argumentiem, nosakot kurai pusei kas pienākas, norādot to spriedumā. Šķīrējtiesas spriedums ir galīgs un nav apstrīdams. Šķīrējtiesas procesi ir paredzami, jo strīda puses var vienoties par šķīrējtiesvedības procesa norisi. Strīda izskatīšanas termiņi ir salīdzinoši ātri, parasti gan vietējie, gan starptautiskie strīdi tiek izskatīti divu mēnešu ietvaros.

Kopsavilkums

Izmantojot alternatīvos strīdu risināšanas veidus, var izskatīt jebkuras domstarpības un strīdus, kurus iespējams risināt ārpus valsts tiesas, izmantojot dažādus praksē izstrādātus, kā arī normatīvajos aktos noregulētus procesus. Alternatīvie strīdu risināšanas veidi piedāvā procesus, kas piemēroti pušu domstarpību un strīdu atrisināšanai juridiskajām un fiziskajām personām vispieņemamākā veidā, vienlaikus arī turpmāk saglabājot labas savstarpējās darījuma attiecības. Alternatīvo strīdu risināšanas veidu pamatā ir rekomendējamie procesi un instrumenti, kurus izmantojot, strīdā iesaistītās puses pēc iespējas ātrāk var nonākt pie savstarpēji pieņemama izlīguma noslēgšanas. Būtiska nozīme ir pušu gribai atrisināt strīdu ātri un bez piespiedu soļu piemērošanas, savstarpēji vienojoties par iespējamajiem kompromisiem. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada novembra (125.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS