Ko maina jaunie Šķīrējtiesu likuma grozījumi?

Tieslietu ministrijas sagatavotie grozījumi Šķīrējtiesu likumā, kas vienlaikus ar grozījumiem Civilprocesa likumā pieņemti gala lasījumā Saeimā 6. jūnijā, paredz būtiski mainīt šķīrējtiesu procesa regulējumu un ir saistīti ar Satversmes tiesas sprieduma izpildi.¹ Turpmāk šķīrējtiesas spriedumu varēs apstrīdēt Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. 

1 Satversmes tiesas 2023. gada 23. februāra spriedums lietā Nr. 2022–03–01 „Par Civilprocesa likuma 534., 534.1, 535., 536. un 537. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam”. 

Par šo izmaiņu iespējamajiem ieguvumiem un problemātiskajiem aspektiem gan no šķīrējtiesu, gan to klientu – uzņēmēju – interešu viedokļa vēl pirms likumprojekta pieņemšanas galīgajā lasījumā Saeimā diskusiju bija sarīkojis ZAB Sorainen. Galvenais diskusijas secinājums – kopumā likuma grozījumi virza šķīrējtiesas procesu pareizā, starptautiskajai praksei pietuvinātā virzienā, tomēr sarežģījumus varētu radīt vēl līdz galam nepārdomātas procesuālās nianses. 

Šķīrējtiesu regulējuma izmaiņu apspriešanā piedalījās Valts Nerets, ZAB Sorainen partneris, zvērināts advokāts, Agita Sprūde, ZAB Sorainen zvērināta advokāte, Agris Repšs, ZAB Dalderis & Repšs partneris, zvērināts advokāts un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) šķīrējtiesas šķīrējtiesnesis, un Viktors Kasjanovs, zvērināts advokāts, Rīgas starptautiskās komerciālās šķīrējtiesas prezidija loceklis.

Virziens – pareizs, bet „velns slēpjas detaļās” 

A. Sprūde ieskicēja galvenās izmaiņas, ko šķīrējtiesu regulējumā paredz grozījumi. Viena no tām – mainīsies šķīrējtiesnešu kvalifikācijas prasības. Šķīrējtiesnesim vairs nebūs jābūt juristam vai advokātam, saglabāsies tikai prasība pēc labas reputācijas un augstākās izglītības. Tāpat puses vairs nebūs saistītas ar slēgtiem šķīrējtiesu institūta piedāvātiem šķīrējtiesnešu sarakstiem – tās varēs brīvi izvēlēties jebkuru personu, kas atbilst iepriekšminētajiem nosacījumiem. Mēģināts uzlabot arī prasības šķīrējtiesnešu neatkarībai un objektivitātei – tas gan pirms katra strīda izšķiršanas aprobežojas ar paša šķīrējtiesneša apliecinājuma par šādām viņam piemītošām īpašībām. 

Mainīta arī līguma noslēgšanas forma, pielāgojot to starptautiskajai praksei un atceļot nepieciešamību pēc droša elektroniskā paraksta. Palielināta tiesu loma – tās varēs iesaistīties arī dažādu procesuālo jautājumu risināšanā, piemēram, liecinieku nopratināšanā, šķīrējtiesnešu iecelšanā un atcelšanā, pierādījumu vākšanā; tāpat paredzēta iespēja prasības nodrošināšanai arī brīdī, kad strīds atrodas šķīrējtiesā, nevis tikai pirms prasības celšanas. 

V. Nerets vērtēja, ka ar jaunajiem grozījumiem Latvijas normatīvais regulējums tuvojas starptautiskajiem šķīrējtiesu regulējuma standartiem, tomēr tajā aizvien iestrādātas „interesantas lietas”. Kā piemēru advokāts minēja prasību, kas paredz šķīrējtiesnesim atturēties no lietu vešanas šķīrējtiesā, kurā viņš bijis šķīrējtiesnešu sarakstā (līdzšinējais piecu gadu aizlieguma termiņš aizstāts ar diviem). A. Repšs piebilda, ka šādu prasību vajadzēja no likuma svītrot, jo tā esot vērtējama kā pamattiesību (tiesību uz nodarbošanos) ierobežojums, kas varētu būt vērtējams pat Satversmes atbilstības kontekstā. 

Arī A. Repšs uzskatīja, ka grozījumu mērķis ir tuvināties ārvalstu regulējumam. Pozitīvi vērtējamas vairākas izmaiņas – slēgto tiesnešu sarakstu atcelšana, kvalifikācijas prasību mīkstināšana, iespēja apstrīdēt spriedumu (tā gan neesot paredzēta kā apstrīdēšana vispārējās jurisdikcijas tiesu izpratnē – kā apelācijas sūdzība, bet gan tikai procesuālu darbību apstrīdēšana). Tomēr nav šaubu, ka laika gaitā varētu atklāties dažādas jaunā regulējuma nepilnības.

„Grozījumi kopumā vērtējami pozitīvi, jo tiek ierobežota šķīrējtiesu patvaļa, kas līdz šim nekādi netika regulēta. Šķīrējtiesas procesu ietvaros faktiski darīja visu, ko vēlējās,” uzskatīja V. Kasjanovs. Tomēr vairāki grozījumu aspekti varētu būt izaicinoši to praktiskajā piemērošanā. 

Izmaiņas šķīrējtiesnešu izvēlē 

Kā vienu no problemātiskajiem aspektiem V. Kasjanovs pieminēja šķīrējtiesnešu iecelšanas procesu. „Ja šķīrējtiesnesi ieceļ no saraksta, tajā ir labi pazīstami tiesneši, kuri pārzina šķīrējtiesas spēles noteikumus, viss notiek ātri un saprotami. Grozījumi paredz tiesai pienākumu iecelt vispiemērotāko profesionāli attiecīgā strīda izšķiršanai, un, visticamāk, šī persona varētu būt kāds ārpus šķīrējtiesnešu saraksta. Ar šo personu vajadzēs sazināties, nosūtīt vienošanos par konfidencialitāti, lietas dokumentus, panākt piekrišanu honorāra apmēram utt. Jāpatur prātā, ka šķīrējtiesa šo personu nepazīst, un persona nepazīst šķīrējtiesu, līdz ar to attiecības ikreiz jāveido no jauna. Šis process var aizņemt diezgan ilgu laiku, bet tas šķīrējtiesneša iecelšanai ir ierobežots,” iespējamo problēmu iezīmēja V. Kasjanovs. 

A. Repšs gan uzsvēra, ka šķīrējtiesnešu plašākas izvēles iespējas ir viens no vērtīgākajiem likuma jauninājumiem, jo prasība izvēlēties tikai no šķīrējtiesas saraksta līdz šim bijis ierobežojošs faktors, piemēram, ārvalstu komersantiem, kuriem tas radījis bažas. Jaunās izmaiņas vairošot uzticēšanos Latvijas šķīrējtiesām. Tomēr arī jaunajā kārtībā šķīrējtiesnešus varēs lūgt tiesai izvēlēties no Latvijas Zvērinātu advokātu padomes sastādīta saraksta, norāda V. Nerets. „Būs interesanti vērot, kā padome veidos šo sarakstu un kas tajā tiks iekļauti.” 

Paredzams, ka šķīrējtiesu darba slodze krietni palielināsies un līdz ar to pieaugs arī šķīrējtiesnešu honorāri (ņemot vērā normu, ka šķīrējtiesneši var tikt izvēlēti ne tikai no tiesas saraksta). „Šķīrējtiesas izdevumi Latvijā noteikti augs,” secināja V. Kasjanovs.

Otrs nosacījums, kas varētu radīt sarežģījumus, ir pierādījumu izprasīšana. „Likuma grozījumi nosaka, ka šķīrējtiesa var vērsties tiesā un uzdot tiesai izprasīt pierādījumus. Taču šķīrējtiesa nav juridiskā persona – kādā veidā tā var vērsties tiesā? Kas to darīs? Šķīrējtiesas dibinātājs, biedrība, biedrības valdes loceklis? Kādā veidā apliecināsim šķīrējtiesas amatpersonu pilnvarojumus?” – jautāja V. Kasjanovs. Viņš arī piebilda – šķīrējtiesai būtu jāseko līdzi, vai puses godprātīgi izmanto pierādījumu izprasīšanas tiesības. 

A. Repša ieskatā daudzām Latvijas šķīrējtiesām pēc grozījumu apstiprināšanas nāksies pārskatīt savus reglamentus, ne visas šķīrējtiesas būs gatavas strādāt jaunajos apstākļos – īpaši tas attiecoties uz mazākajām tiesām ar īsākajiem tiesnešu sarakstiem. Līdz ar to jaunais regulējums veicinās šķīrējtiesu skaita samazināšanos, saglabājot tikai tās tiesas, kas spēs administratīvi apkalpot lietas saskaņā ar jaunajām prasībām. Taču tas vērtējams kā pozitīvs ietekmes faktors. Patlaban Latvijā ir 57 šķīrējtiesas, taču bijis laiks, kad to bija pat vairāk nekā 200, atgādināja A. Sprūde. Kā piebilda V. Nerets – Igaunijā un Lietuvā esot tikai pa vienai šķīrējtiesai. 

Liberālāka pieeja līguma noslēgšanas prasībām 

Normatīvā regulējuma izmaiņām būs ietekme arī uz šķīrējtiesas kā strīda risināšanas izvēli uzņēmēju savstarpējā darījumā. Kā norāda V. Nerets, strīdu izšķiršanas kārtība parasti ir pēdējais, par ko darījuma puses domā, slēdzot līgumu, un tas reizēm rada nepatīkamus pārsteigumus – piemēram, izrādās, ka līgums paredz strīda izskatīšanu kādā ārvalstu jurisdikcijā, ievērojot ārvalsts tiesību normas. Šķīrējtiesas kā līgumā ierakstīta strīda risināšanas forma gan parasti ir apzināta izvēle, tomēr sarežģījumus (līdz šim) varēja radīt pati līguma noslēgšanas forma – piemēram, vai e–pastā slēgts līgums (šāda prakse īpaši pastiprinājusies Covid–19 pandēmijas laikā) uzskatāms par pietiekamu, lai tajā noteiktā vēlme strīdu risināt šķīrējtiesā būtu šķīrējtiesai saistoša (likums līdz šim paredzēja droša elektroniskā paraksta nepieciešamību)? 

„Praksē diezgan bieži redzēts, ka Latvijas šķīrēj­tiesās tiek izskatīti strīdi, kas iesniegti ar skenētām līgumu kopijām vai e–pastiem, ja otra puse tam neiebilst. Manuprāt, tā ir pamatota un pareiza prakse. Ja spriedums jāizpilda ārvalstīs, tad, saskaņā ar Ņujorkas Konvencijas par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu 5. pantu, vienmēr pastāv risks, ka šķīrējtiesas līgums nav atbildis tās valsts tiesībām, kur strīds ir izskatīts,” brīdināja V. Nerets. Praksē gan neesot gadījies novērot, ka tas būtu radījis kādas problēmas. Tomēr jaunais regulējums vēl vairāk atvieglo situāciju darījuma pusēm, jo paredz, ka tiesisks ir arī bez elektroniskā paraksta noslēgts līgums. „Faktiski ir ieviesta jauna prezumpcija – šķīrējtiesas līgumu var noslēgt ar darbībām, pat nevajag to darīt rakstiski. Ja viena puse iesniedz prasību šķīrējtiesā un otra puse neiebilst, aktīvi piedalās tiesas procesā, tad šķīrējtiesas līgums ir noslēgts. Nav vajadzīgas pat kādas kopijas vai apmaiņa ar telefonīsziņām,” piebilda V. Kasjanovs. 

Vēl viens no svarīgākajiem jauninājumiem, ko paredz grozījumi, ir tas, ka šķīrējtiesā būs atļauts izsaukt arī lieciniekus. Līdz šim likumā par to nebija minēts, tāpat kā par pušu pieaicinātiem ekspertiem – vienīgā iespēja bija šķīrējtiesas nozīmēta ekspertīze, kas gan praksē laika un izmaksu patēriņa dēļ faktiski nav tikusi izmantota, sacīja A. Sprūde. Taču liecinieku iekļaušana procesā varētu nozīmēt arī pušu pieaicinātu ekspertu dalību. „Tas ir vēl viens instruments, vēl viens pierādīšanas līdzeklis, kuru nevar būt par daudz,” pozitīvi jaunievedumu vērtēja V. Kasjanovs. „Liecinieku liecības ir visās starptautiskajās šķīrējtiesās atzīts pierādīšanas līdzeklis. Latvijas tiesās līdzšinējais regulējums, kas liedza aicināt lieciniekus, bija diezgan ierobežojošs apstāklis,” norādīja A. Repšs. Arī V. Nerets piekrita, ka liecinieku iesaiste šķīrējtiesas procesā ir solis pareizajā virzienā. 

Likumprojektā bija atrodams arī kāds procesuāls trūkums, kas varētu radīt sarežģījumus praksē. „Nav skaidrības par tiesas jurisdikciju. Piemēram, pieteikumi par prasības nodrošinājumu ir saistīti ar parādnieka vai mantas atrašanās vietu, bet pieteikums par šķīrējtiesneša noraidīšanu, atcelšanu jāskata pēc pušu deklarētās vai juridiskās adreses. Taču ko darīt, ja puse ir ārvalstu komersants, kas ir visai biežs gadījums?” – jautāja A. Sprūde. „Manuprāt, šī ir kļūda likumprojektā, kas, iespējams trešajā lasījumā tiks izlabota, jo nav nekāda pamata ierobežot divu ārvalstu komersantu strīdu izskatīšanu Latvijas šķīrējtiesās, kas nav nemaz tik neparasta situācija,” uzskatīja V. Nerets. 

Jaunums – iespēja atcelt šķīrējtiesas spriedumu

Vēl vienas būtiskas izmaiņas likumā ir saistītas ar spriedumu atcelšanas procedūru. Pusēm būs tiesības 30 dienu laikā no šķīrējtiesas sprieduma taisīšanas dienas iesniegt pieteikumu vispārējā tiesā par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu. Šo pieteikumu izskatīs 20 dienu laikā rakstveida vai mutvārdu procesā. Lēmums par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu nebūs pārsūdzams. Likumprojektā minēti četri atcelšanas pamati – puse nebija tiesīga slēgt līgumu – līgums nebija spēkā, trūkumi šķīrējtiesnešu iecelšanā vai informēšanā, šķīrējtiesa pārkāpusi savu kompetenci (neatbilstoši līgumam vai pārsniedzot likuma robežas), vai, ja nav ticis izveidots šķīrējtiesas sastāvs. Tātad likumā skaitliski minēti četri pamati, bet pašu šķīrējtiesu izpildraksta atteikumam ir seši pamati, lai gan saturiski tie sakrīt. Līdz ar to nevarētu teikt, ka publiskā kārtība nebūtu ielasāma – tā tiks ielasīta, kas būs redzams caur tiesu praksi, sprieda V. Nerets. 

Taču pārdomas rada tas, ka pastāv atšķirīgs regulējums sprieduma apstrīdēšanas/atcelšanas procesam no izpildraksta izsniegšanas procesa – pēdējam kā termiņš nav minētas rakstveida procesā paredzētās 20 dienas. Kāpēc pastāv atšķirīga kārtība spriedumu atcelšanas procesam un izpildraksta izdošanas procesam? Turklāt, ja tiek atteikts atcelt spriedumu, tad izpildraksts netiks izdots – vai prasītājam atkal būs jāierosina jauns process?” Viņa vērtējumam piekritat arī A. Repšs un V. Kasjanovs. Tomēr kopumā jaunā iespēja vērtējama pozitīvi – ne tikai saistībā ar gadījumiem, kad kāda „kaktu šķīrējtiesa” būtu apzināti pieņēmusi negodprātīgu spriedumu. „Cilvēki mēdz kļūdīties. Ja šķīrējtiesas spriedumā ieviesusies kļūda, jābūt iespējai, kā to labot. Apstrīdēšanas mehānisms ir vajadzīgs,” secina V. Kasjanovs. 

Ja šķīrējtiesas spriedums tiek atcelts, vai par šo pašu strīdu puses varēs vēlreiz vērsties šķīrējtiesā? „Atkarīgs no atcelšanas motīviem. Ja šķīrējtiesa pieļāvusi procesuālu kļūdu, tad vajadzētu būt iespējai vērsties atkārtoti,” norādīja V. Kasjanovs. Viņš uzsvēra, ka šādā gadījumā rodas arī jautājums par šķīrējtiesas procesa izdevumiem – ja šķīrējtiesa nav spējusi kvalitatīvi novadīt procesu, vai tā ir tiesīga paturēt par šo pakalpojumu iekasēto maksu? Tomēr var būtu arī citi sprieduma atcelšanas pamati – piemēram, ja strīda lemšana vispār nebija piekritīga šķīrējtiesai, tad lieta atkārtoti būtu jāskata atbilstoši piekritībai, piebilda A. Repšs. „Likums regulē gadījumus, kad strīds pēc tam var tikt skatīts vispārējās jurisdikcijas tiesā, un kad – atkārtoti šķīrējtiesā. Taču šķīrējtiesas izdevumi – tas ir vēl atsevišķs, pagaidām neatrisināts jautājums,” konstatēja V. Nerets. 

Ikars Kubliņš

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada jūlija (133.) numurā.

• Alternatīvie strīdu risināšanas veidi un to nozīme biznesa attiecībās
• Atsauksmes, paskaidrojuma vai pretenzijas iesniegšana šķīrējtiesas procesā

BJP NUMURU E-ARHĪVS