Atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu atmaksa

Turpinām apskatīt 2023. gada nozīmīgākos tiesu nolēmumus darba tiesisko attiecību strīdos. Šai reizē piedāvājam divus Senāta Civillietu departamenta spriedumus un divus Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmumus. Trijās lietās risināti jautājumi par atlīdzības noteikšanu, tostarp divās no tām – strīds par darbiniekam izmaksāto summu atmaksu.

Senāta Civillietu lietu departamenta 2023. gada 30. marta spriedums lietā Nr. sKC–3/2023 (C24160116)

Lietas faktiskie apstākļi

SIA [firma A] un [pers. A] 2016. gada 10. jūnijā, kad [pers. A] atbrīvots no SIA [firma A] valdes priekšsēdētāja un rīkotājdirektora amata, noslēdza vienošanos par prasītājas komercnoslēpuma neizpaušanu un divus gadus ilgu konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas, par ko viņam izmaksāta visa pielīgtā atlīdzība par 24 mēnešiem – 4086 EUR mēnesī, ieskaitot normatīvajos aktos paredzētos nodokļus. 

[pers. A] 2016. gada 30. septembrī kļuva par SIA [firma A] konkurentes dzelzceļa kravu pārvadājumu jomā – AS [firma B] – valdes priekšsēdētāju. 

SIA [firma A] lūdza piedzīt no [pers. A] saņemto atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu – tās daļu par laiku no 2016. gada 1. oktobra līdz 2018. gada 10. jūnijam 83 082 EUR, no kuras 57 256 EUR ir [pers. A] izmaksātā atlīdzība un 25 826 EUR ir valsts budžetā par [pers. A] samaksātie nodokļi – iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) darba ņēmēja daļa. 

Tāpat SIA [firma A] lūdza piedzīt 10 385,06 EUR, kas ir SIA [firma A] valstij samaksātā VSAOI darba devēja daļa par [pers. A] izmaksāto atlīdzību.

Senāta atziņas

Senāta senatoru kolēģija atteica ierosināt kasācijas tiesvedību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru no [pers. A] SIA [firma A] labā piedzīta [pers. A] izmaksātā atlīdzība par konkurences ierobežojuma ievērošanu 57 256 EUR, taču kasācijas kārtībā tika pārbaudīts spriedums daļā par SIA [firma A] tiesībām piedzīt no [pers. A] valsts budžetā samaksātos nodokļus – 25 826 EUR un 10 385,06 EUR.

Senāts izteica turpmāk minētās atziņas atziņas.

Vai samaksātie nodokļi ir darba devēja zaudējumi?

Nav pamata runāt par prasītājas valsts budžetā samaksātajiem nodokļu maksājumiem kā viņas zaudējumiem, ja prasītājai nav šķēršļu tos atgūt no valsts.

Ņemot vērā likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20.¹ panta trešo daļu un Ministru kabineta 2010. gada 7. septembra noteikumu Nr. 827 „Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli” 30.2. punktu, darba devējs darba ņēmēja darba ienākumus un obligātās iemaksas par iepriekšējiem pārskata mēnešiem var precizēt, ja saskaņā ar tiesas spriedumu, tiesas lēmumu par izlīguma apstiprināšanu vai attiecīgās valsts pārvaldes iestādes pieņemtu pārvaldes lēmumu personai ir izmaksāta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu vai izmaksāti laikus neizmaksātie darba ienākumi, tāpat arī darba devējs darba ņēmēja darba ienākumus un obligātās iemaksas par iepriekšējo laiku var precizēt, ja saskaņā ar tiesas spriedumu ir samazināti darba ņēmēja darba ienākumi. Tādējādi darba devējs iesniedz VID precizētu darba devēja ziņojumu kopā ar iesniegumu un tiesas spriedumu. VID precizē darba devēja ziņojumos norādīto informāciju ar brīdi, kad stājies spēkā tiesas spriedums par izmaksātā ienākuma atzīšanu par nepamatotu un to piedziņu.

Līdz ar to SIA [firma A] ir tiesības pieprasīt VID pārmaksāto VSAOI un IIN summu atmaksāšanu vai novirzīšanu kārtējo nodokļu maksājumiem.

Par likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16. panta pirmās daļas 10. punktā noteikto triju gadu termiņu, kurā nodokļu maksātāji var pieprasīt pārmaksātās nodokļa summas atmaksāšanu vai novirzīšanu kārtējo nodokļu maksājumu segšanai

1 Sal. Senāta 2020. gada 24. februāra lēmuma lietā Nr. sKA680/2020, A420314818, 5. punkts.

Gadījumā, kad tikai no tiesas sprieduma kļūst zināms, ka samaksātās nodokļu summas veido pārmaksu, tiesības prasīt atmaksāt pārmaksātās nodokļu summas iestājas līdz ar tiesas sprieduma spēkā stāšanos¹.

Latvijas tiesībās nav pieļaujams pušu iepriekš novērtēto zaudējumu atlīdzības institūts un puses nevar vienoties par to, ka līguma pārkāpuma gadījumā pusei būs pienākums maksāt līgumā paredzētu konkrētu zaudējumu atlīdzības summu bez nepieciešamības pierādīt Civillikumā noteiktos zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumus.

Atbilstoši CL 1779. pantam, katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. No šīs tiesību normas secināms, ka nav atlīdzināmi zaudējumi, kuri nav cēloniskā sakarā ar atbildētāja darbību vai bezdarbību. 

No CL 1771. panta izriet, ka atlīdzināmi ir tikai faktiski cēlušies zaudējumi. CL 1772. pants noteic, ka jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums.

Turklāt no CL 1776. panta izriet, ka tiesību prasīt zaudējumu atlīdzību ierobežo arī paša cietušā rīcība. Proti, cietušajam zaudējumu novēršanai jāveic tādi pasākumi, kas attiecīgajos apstākļos ir saprātīgi, un cietušajam ir tiesības prasīt to zaudējumu atlīdzību, no kuriem tam nav bijis iespējams izvairīties, veicot šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus (CL 1776. panta pirmā un trešā daļa). 

2 Sk. Sinaiskis V. Latvijas Civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības. Rīga: Latvijas Juristu biedrība, 1996, 145. lpp.

Savukārt CL 1786.–1792. pants normē zaudējumu novērtēšanas principus². Tostarp 1787. pants attiecībā uz atrauto peļņu noteic, ka, to aprēķinot, nav jāņem par pamatu tikai varbūtības, bet nedrīkst būt šaubu vai vismaz jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka šāds pametums cēlies, tieši vai netieši, no tās darbības vai bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts. 

Tātad pierādīšanas nasta gan attiecībā uz līguma pārkāpumu, gan zaudējumu esību, gan to cēlonisko sakaru ar tiesību aizskārēja neatļauto darbību gulstas uz līdzēju, kuram ar līguma pārkāpumu nodarīts kaitējums. 

No minētajām tiesību normām izriet, ka Latvijas likumdevējs ir izvēlējies normatīvi un imperatīvi regulēt zaudējumu atlīdzināšanas institūtu, konkretizējot, kādi zaudējumi un kādā gadījumā ir atlīdzināmi.

Citiem vārdiem, personai ir zaudējumu atlīdzināšanas pienākums gadījumā, kad vienlaikus pastāv šādi priekšnoteikumi jeb zaudējumu atlīdzināšanas pamats: 

1. tiesību aizskārēja neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa;
2. zaudējumu esība;
3. cēloniskais sakars starp zaudējumiem un neatļauto darbību.

Līdz ar to, pušu vienošanās par to, ka prasītājs ir atbrīvots no zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumu (zaudējumu esības un to cēloniskā sakara ar atbildētāja prettiesisko rīcību) pierādīšanas un tiesa – no to vērtēšanas, ir pretēja CL imperatīvajām tiesību normām par zaudējumiem un to atlīdzināšanas priekšnoteikumiem. 

Zaudējumu atlīdzībai nevar būt soda raksturs

Zaudējumu atlīdzība ir atlīdzība par nodarītu mantisku kaitējumu, un zaudējumu atlīdzināšanas funkcija ir panākt reālu zaudējumu kompensēšanu – cietušā atgriešanu tādā stāvoklī, kādā viņš būtu bijis, ja viņa tiesību aizskārums nebūtu noticis.

Latvijas tiesībās civiltiesiskās sodīšanas un prevencijas funkcijas pilda līgumsods, kuram papildus var būt arī zaudējumu atlīdzināšanas funkcija. 

Līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību neizpildi vispār, nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā, tā apmēru noteic līdzēji, un tas nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas. Tomēr arī līgumsodam jābūt samērīgam un atbilstošam godīgai darījumu praksei, un arī tam ir likumā imperatīvi paredzēti noteikšanas un piedziņas speciāli noteikumi, tostarp apmēra ierobežojumi (sk. CL 1716.–1724.¹ pantu).

Iepriekš novērtēto zaudējumu institūts ir pamatā raksturīgs anglo–amerikāņu tiesību sistēmas valstīm, savukārt vairumā kontinentālās Eiropas valstu tiesību sistēmu tā vietā ir paredzēts līgumsods. Tām atsevišķām kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas valstīm, kurās iepriekš noteikti zaudējumi tiesu praksē tiek pieļauti (piemēram, Šveice, Vācija), likumos nav tāda veida imperatīvu tiesību normu par zaudējumu novērtēšanas principiem kā Latvijas CL.

3 Sk. Senāta 1937. gada 31. augusta spriedumu Nr. 962. Grām.: Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1937–1940). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998, 53. lpp.

Senāts jau starpkaru laika posmā ir norādījis, ka, ja tiesa līgumā paredzētos maksājumus atzīst par iepriekšnoteiktu zaudējumu atlīdzību līguma pārkāpšanas gadījumam, tad tie taisni atbilst līgumsoda jēdzienam³.

Tomēr tas, vai pusēm bija griba vienoties par līgumsodu, vai arī tomēr par iepriekš novērtētiem zaudējumiem, un pēdējā gadījumā – vai puses pretēji likumam vienojušās atbrīvot no zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumu nodibināšanas, tiesai jānovērtē katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus un pušu paskaidrojumus, atbilstoši CL 1504.–1510. pantam par tiesiska darījuma iztulkošanu.

Līgumslēgšanas brīvība sniedzas līdz likuma imperatīvajām normām

4 Sk. Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 176., 178. lpp.; Senāta 2021. gada 16. septembra sprieduma lietā Nr. SKC–875/2021, ECLI:LV:AT: 2021:0916.C30756619.11.S, 7.6. punktu, 2022. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. SKC60/2022, ECLI:LV:AT: 2022:0221.C30543017.16.S, 6.1. punktu.

Līgumslēdzējām pusēm saskaņā ar līgumu brīvības principu ir tiesības izvēlēties līguma saturu un nodibināt sev tādas tiesības un pienākumus, kādus viņas vēlas, taču līguma satura izvēles brīvība sniedzas tiktāl, ciktāl to neierobežo likuma imperatīvās normas. Līguma saturs nedrīkst būt prettiesisks⁴.

Savukārt neatļauta darbība, kuras mērķis ir pretējs likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu, un šāds darījums nav spēkā, kā tas izriet no CL 1415. panta. Citiem vārdiem, līgums vai atsevišķs līguma punkts, kurā puses vienojas neievērot likuma prasības, kā pretējs likumam nevar būt spēkā. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada oktobra (124.) numurā.

• Maldība jāpierāda tam, kas uz to atsaucas;
• Virsstundu aprēķināšana summētā darba laika organizācijas ietvaros;
• Lēmuma pieņemšana par personas atbrīvošanu no dienesta