Brīvdienās esošo svētku dienu apmaksa

Darbinieks noslēdzis līgumu par pilnu slodzi ar algu 850 eiro. 23. un 24. jūnijs ir svētku dienas. Vai darba devējam jāmaksā par šīm dienām, ja darbiniekam tajās nebija jāstrādā?

Atbilde

Darba likuma (DL) 74. panta 1. daļas 8. punkts nosaka darba devēja pienākumu apmaksāt tās svētku dienas, kas sakrīt ar darbinieka darba dienām, lai darba līgumā norādītā alga nebūtu samazināta attaisnotās prombūtnes (svētku dienu) dēļ.

Jāpiebilst, ka minētajā pantā ir arī citi attaisnotās prombūtnes gadījumi ar analoģisku «likteni», tomēr par tiem grāmatvežiem nerodas jautājumi. Likumā nav precizēts, uz kādiem darbiniekiem un uz kādu darba laiku būtu jāattiecina minētā norma. No tā izriet, ka DL prasībai jābūt izpildītai pret visiem nodarbinātajiem.

Tātad, ja darba līgumā noteikts, ka darba laiks ir piecas dienas nedēļā, turklāt no pirmdienas līdz piektdienai, tad darbiniekam būtu jāstrādā arī ceturtdien un piektdien (23. un 24. VI). Protams, tas nenozīmē, ka šīs dienas jāapmaksā papildus noteiktajai algai. Normas būtība — lai darbinieks nezaudētu!

Tātad vispirms grāmatvedim jāizvēlas grāmatvedības politika darba samaksas jautājumos, tajā skaitā svētku dienu apmaksas jomā.

Diemžēl ir spēkā vienīgie MK noteikumu Nr. 656 (kas attiecas uz minimālās atlīdzības saņēmējiem), proti, kā nodarbinātajiem normālo darba laiku noteikt stundas tarifa likmi (dalot minimālo mēneša algu (500 eiro) ar normālā darba laika stundu skaitu konkrētā mēnesī («h»)). Noteikumos paskaidrots:

Tādējādi jebkuram darbiniekam par vienu nostrādāto stundu nedrīkst maksāt mazāk par minimālo stundas tarifa likmi konkrētajā mēnesī. 

Sakarā ar to, ka citu MK noteikumu vienkārši nav, izmantosim esošos.

Ar to gribu teikt, ka darbinieka nostrādātās un svētkos esošās stundas uzskaitīsim atsevišķi un arī apmaksu aprēķināsim atsevišķi, lai kopā tik un tā sanāktu līgumā noteiktā alga (850 eiro).

Kā zināms, arī darba devēja ziņojumā ir jānorāda tieši nostrādātās stundas (nostrādātās darba dienas nekur, izņemot tabeli, neparādās).

Pēcāk, kad vajadzēs noteikt vidējo izpeļņu, ņemam vērā tikai nostrādāto stundu apmaksu saskaņā ar DL 75. panta 4. daļu (izslēdzot no aprēķina attaisnotās prombūtnes apmaksas gadījumus — gan dienas, gan atlīdzību).

Savukārt, apmaksājot, piemēram, atvaļinājumu, šādam darbiniekam būtu jāapmaksā arī svētku dienas, ja tādas gadītos atvaļinājuma periodā (darba dienās), jo stundu likme bija aprēķināta, ņemot vērā lielāku stundu skaitu mēnesī (stundas gan darba dienās, gan svētkos, ja svētki sakrīt ar darba dienām).

Ja darba līgumā noteiktais laiks ir citāds, atbildi sniegt nav iespējams, jo par to nav informācijas un nav saprotams, kāda iemesla dēļ «darbiniekam bija brīvs tajās dienās» (vai jautājumā minētā «pilna slodze» būtu jāsaprot kā «normālais darba laiks»?). 

Var izvēlēties citu ceļu un veikt aprēķinu, ņemot par pamatu tikai darba dienas. Citiem vārdiem, vienas nostrādātās dienas «cenu» katrā mēnesī noteikt, dalot mēnešalgu ar darbinieka darba dienām. Šajā gadījumā jūnijā tiks apmaksāts mazāks dienu skaits (izņemot 23. un 24.), bet mēnešalga paliek nemainīga (850 eiro).

Pēcāk, nosakot vidējo izpeļņu, darba samaksu dalīsiet tikai ar nostrādāto dienu skaitu un atvaļinājumā apmaksāsiet tikai konkrētā darbinieka darba dienas.

Pēdējā metode nav bez vainas, bet šos «zemūdens akmeņus» var izskaidrot tikai lekcijā ar praktiskiem piemēriem.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada augusta (488.) numurā.